Kur i kai latgalīšu literaturā sovā laikā pīmynāta i apraksteita Juoņadīna, varam izzynuot Ilonys Salcevičys rokstā, kas publicāts „Latvejis Viestneša” („Latvijas Vēstnesis”) 2004. goda 22. juņa numurā. Pīduovojam latgalīšu rokstu volūdā puorlyktus ituo roksta fragmentus.

     (..) Ontons Rupaiņs 20. godsymta 30. godu vydā raksteitajā romanā „Baltie tēvi”, kas stuosta par Aglyunys bazneicys i klūstera dybynuošonu 17. godsymtā, ruoda latvīšu dzeivi 17. godsymta suokumā, taitod laikā, kod seņ jau beja īvīsta kristeiguo ticeiba, tak ļauds vēļ aizvīn cīš turējēs pi seņču īrodumim. Tod „leiksmī rūtuošonys svātki” beja tei reize, kod pi kūpeiguo guņskura puiši tradicionalā rūtalī ar aizsītom acim atroda sovys īprīkš nūlyukuotuos, kurys ari seviški nasavaireja nu atrasšonys, i slēdze ar jom myuža dereibu.

     Vladislava Luoča-Vaidelāna romanā „Myuža dīnas” (1939) tāluota vīzeja par tū, kai Juoņu nakti sviniejuši latvīšu seņči latgali, kūri, sieli i zemgali, izsaceita nūžāla, ka tagad skaistuo guņs degšonys, leiguošonys i puškuošonuos tradiceja ir guojuse mozumā. Tūtīs Juoņs Klīdziejs trimdā saraksteitajā romanā „Dāvātās dvēseles” (1986) stuosta par vacu zemnīku Bosū Andrivu, kurs Leigū vokorā īt pa apleicejom sātom, savuoc meitinis i puikys, vacuokus par septenim godim, i vad jūs iz Krysta prīdis kolnu leiguot. Tī lelī puiši jau sagatavejuši mauli (rotu rumbu), kū dadzynuot i paceļt garys kuorts golā. Ļauds īt i īt leiguodami ar ūzulu i juoņazuoļu vaiņugim golvā. Nu kolna radzamys septenis cytys Juoņu guņs.

     Trymdā izguoja ari Leonarda Latkovska gruomota „Dzymtōs zemes ļaudis II” (1986). Ite skaitom, ka Latgolā lūpus greznuoja kuozuos, Vosoryssvātkūs i Zuoļu dīnys vokorā, dzanūt iz sātu nu ganeibom. (..) Roksta autors miņ svareigu lūpu puškuošonys aspektu – lūpi saiminīkam beja īnuokumu i lobkluojeibys devieji, cīš saisteiti ar naudys jiedzīni. Par lūpu saisteibu ar naudu līcynoj ari kaida Juoņadīnys laika leģenda. Juoņadīnys naktī ap pušnaktim pa pļovom kleistūt kaida labi baruota vīntuļa gūvs, kas beiguos sabierstūt par naudys gubeņu i kvālojūt kai guņskurs. Kurs dasasteidz pyrmais, var pagruobt kaidu sauvi. Parosti gon, cylvākam tyvojūtīs, nauda izgaist. (..)

     Heronims Tihovskis 1935. godā rokstu kruojumā „Ceļi” publicēja rokstu „Svētku un svinamo dienu parašas Latgalē”, kur nadaudz dasadyurs ari Juoņadīnys ticiejumim i tradicejom. „Ja govis, Jāņu dienas vakarā pārnākot mājās, nes mutē zāli, tad nākamajā pavasarī pietrūks barības.” (..) „Jāņu naktī meitām jāmazgājas ar kviešu rasu, lai būtu baltas un skaistas.” „Jāņu naktī ar sērmūkšļa zariem jānosprauž no savas saimniecības ceļš, tanī virzienā aizies visi kurmji.” (..)

     P. S. Rēzeknis Centralajā bibliotekā ir dabojams vēļ kaids literars dorbs, kura sižets baļsteits itūs svātku gaisūtnī, tei ir Ontona Matvejāna luga bārnim „Leigū” (2005, gruom. „Kaču jūki”). Itymā eisizvadumā jau īpeitys myusdīnu problemys, kurys izskaņ muotis vuordūs „ka gribi, lai tev nabyutu dāla, nūpierc jam mopedu” i dāla saceitajā „kurs tāvs grib, lai jam byutu dāls, lai pierk mašinu”. Lugys darbeiba nūsarysynoj Leigū vokorā, golvonī varūni – dāls Juoneits i vacuoki, tāvs nūpiercs dālam mopedu, a muote ir naapmīrynota ar itaidu reiceibu. Beiguos izaruoda, ka mopeds jau salyuzs i dālam ņyu vajag mašynu.