Keramikis Voldemārs Voguls dzims Rēzeknī 1952. goda 16. novembrī. Vysaidys figurenis nu muola suocs veiduot jau agrā bierneibā, bet dzeivis laikā izkūptais muokslinīka talants, zynuošonys i prasmis ļuovušys jam giut daudz panuokumu, kuri vainaguoti ar nūzeimeigim apbolvuojumim. Kūpš 1973. goda keramikis roksta ari dzeju. Nu 8. leidz 21. novembram Rēzeknis Centraluos bibliotekys skaiteitovā apsaverama muokslinīkam veļteita izstuode.

Boguots, kod vari

Prīcēt cytu

Ar dorbu.

Boguots, kod vari

Prīcēt cytu

Ar vuordu.

     (V. Voguls.)

Īskots Voldemāra Vogula biografejā

     1960. godā suocs muoceibys Rēzeknis 1. vydusškolā, jam seviški patykuse zeimiešona i dobyszynuotnis. Breivajā laikā nūsadorbuojs ar velosportu, šaušonu i tenisu. Piec vydusškolys beigšonys plānuojs vuiceitīs par kinooperatoru, bet, radzādams, kai draugi Rēzeknis Bārnu muokslys školā dorbojās ar muolu, nūliems pīsavērst keramikai.

     Profesionalū izgleiteibu nu 1971. leidz 1975. godam apgivs Rēzeknis Lītišķuos muokslys vidusškolys Keramikys nūdalī. Stažiejīs pi tautys pūdnīceibys meistarim Juoņa Backāna, Oduma Kuopusteņa i Ontona Ušpeļa (jaunuokuo), par sovom autoritatem uzskota ari muokslys zynuotnīku Juoni Pujātu, gleznuotuoju Juoni Undu i dzejneicu Annu Rancāni.

     Profesionalū darbeibu suocs 1976. godā, kod vacuoku sātā „Cepleišūs” izbyuviejs ari keramikys cepli i darbneicu. Ar sovim dorbim pīsadalejs lītišķuos muokslys izstuodēs Latvejā i uorzemēs – Austrejā, Bulgarejā, Francejā, Vuocejā, Čehoslovakejā, Zvīdrejā, Sūmejā, Norvegejā, Lītovā i Krīvejā.

     80. godu suokumā sovā ceplī atjaunuojs malnuos svāpātuos keramikys apdadzynuošonys tehnologeju. 1982. godā V. Voguls uzjimts Latvejis Muokslinīku savīneibā, a 1992. godā sovā meistardarbneicā suocs vadeit Latgolys Omotnīceibys meistaru školys Keramikys nūdaļu. 1995. godā īgivs Latvejis Omotnīceibys kamerys meistara diplomu.

     Muokslys vārtātuoji V. Vogulu atzeist par formuos skaidru, rūtuojumūs napuorbleivātu i koloritā izteiksmeigu keramiki. Juo darynuotuos krūzis ir ar plastisku, it kai takūšu formu, vāzis – ar slaidim koklim, pūdi – kuplynuotim apjūmim, svečturi – ar grafiski izsvoruotim siluetim. V. Vogula malnuos keramikys dorbus raksturoj lakonisks veiduojums i boguoteiga pelieceigi malnūs tūņu gradaceja, kas īgiuta, meistareigi vodūt apdadzynuošonys procesu.

     V. Voguls atzeist, ka juo dzeivī vīnleidz svareiga ar keramiku ir ari dzeja, tū jis roksta latgaliski. Pyrmuo īspieja publicētīs gon ir bejuse juogaida ilgi – tik 1993. godā avīzī „Mōras Zeme” īspīstys pyrmuos dzejis rindys. 1998. godā nuoce klajā pyrmais dzejūļu kruojums („Uz zvaigžņu tylta”), kam ir sekuojuši vēļ divi – „Mes vīnā laikā” (2002) i „Aglyunas patvārumā” (2005).

     V. Vogula dzejai rakstureiga vīnkuoršeiba izteiksmī i ciļvieciska sirsneiba, tuos tematika aptver mīlesteibu, veirīša i sīvītis attīceibys, piļneigu pīdereibu dzymtajai Latgolai, smeļdzeigu cylvāka myuža galeiguma apziņu i vieļmi turpynuot sevi bārnūs, ari religiskus motivus.

     Nūzeimeiguokī V. Vogula apbolvuojumi: 1. pakuopis diploms vyssavīneibys izstuodī „Muokslinīki Dzimtinei” Moskovā (1977), PSRS Muokslinīku savīneibys, Kulturys ministrejis i Muokslys akademejis diploms PSRS tautu lītišķuos muokslys izstuodī Moskovā (1979), A. Paulāna medaļa i diploms par goda nūzeimeiguokū radūšū davumu, Muokslinīku savīneibys gūda roksts (1982), Rēzeknis rajona padūmis atzineibys roksts „Par nūzeimeigu īguļdejumu keramikys muokslys atteisteibā i ilggadejū radūšu dorbu” (2002), Folklorys bolva par spylgtu i aktivu radūšū darbeibu i muokslinīciskū davumu personalizstuožu sagataveišonā i organiziešonā (2003).

     2005. godā V. Vogulam pīškierts Treju Zvaigžņu ordeņs, par muokslinīku ir uzjimta ari filma (1997, studeja „Balti”).

Nūdereigys saitis

• www.voguls.lv