Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu

     20. aprīlī jaunatnes iniciatīvu projekta „Connected by rivers” (projektu īsteno sabiedriskā organizācija „Jaunatnes čemodāns”) dalībnieki, brīvprātīgie, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas pārstāvji un speciālists Pēteris Tukišs, kurš pārzina upes vēsturi, devās izzinošā ekskursijā pa Rēzeknes upes krastu no N. Rancāna ielas līdz Festivāla parkam.

 

     Projekta dalībnieki pakāpeniski pāriet no teorijas uz praktiskām aktivitātēm: izpēta upes straumi un reljefu, iepazīstas ar upes krastos esošo augu daudzveidību un tās iemītniekiem (jā, jā, neskatoties uz to, upe dzīvo savu dzīvi).

 

 

     Tā kā upe plūst cauri pilsētas teritorijai, šķita likumsakarīgi pētīt apkārtējās vides ietekmi uz dabu. Uzmanību piesaistīja arī pilsētas attīstības īpatnības, jo upe ar saviem tiltiem un tiltiņiem pilsētu ir sadalījusi divās daļās.

 

     Projekta dalībnieki gāja pa vecajām ielām upes labajā krastā, pastaigājās pa jauno gājēju ielu, aplūkoja pieminekļus – vēstures notikumu lieciniekus, atcerējās senos laikus, sapņoja par upes un visas pilsētas, kura šeit veidojusies septiņu gadsimtu garumā, nākotnes iespējām.

 

     Mūsdienās liela uzmanība ir veltīta ekoloģijai: tiek pētīti dabas objekti un to ekoloģiskais stāvoklis. Pēdējās desmitgadēs vairākkārt ir pētīta arī mūsu upe, jo tā savus ūdeņus cauri pilsētas teritorijai nes 10 kilometru garumā. Tā vien šķiet, ka upe plūst un plūst.

 

     Gadu simtu plūdumā, mainoties pilsētām un ciemiem, mainās arī apkārtējā daba: izzūd ezeri, izžūst purvi, pakalni kļūst līdzenāki, bet upes izsīkst, un tas galvenokārt saistīts ar cilvēka saimniecisko darbību.

 

 

     Rēzeknes upe sadala pilsētu divās daļās, un gadu simtu laikā pilsētnieki ir iemācījušies tai dzīvot blakus – abos krastos. No seniem laikiem tika celti tilti un tiltiņi, lai pilsētnieki varētu pārvietoties no viena krasta uz otru. Ļaudis taisīja arī laipas, no kurām skaloja veļu, makšķerēja un smēla ūdeni saviem patvāriem.

           

     Katru pavasari upe, izejot no saviem krastiem, pārbauda pilsētnieku mājas, māju pagrabus un pārvietošanās iespējas. Daudzreiz tās krastos esošās ēkas ir bijušas ūdenī, cilvēkiem vajadzējis evakuēt visu iedzīvi un arī pašiem evakuēties. Liecinieki zina stāstīt, ka plūdu laikā upes līmenis pacēlies līdz divu metru augstumam un izskalojis tiltus.

 

     Mūsu novadnieks Antons Varslavāns savās atmiņās plūdus Rēzeknē aprakstījis šādi: „Upē ūdens sacēla ledu. Tas spalgu troksni plaisāja, un straume nesa ledus blāķus lejup uz dusošo Rēzekni. Ielas pildīja satrauktu balsu murdoņa, klaudzēja durvis un sētas vārtiņi, rēja suņi. No upes nepārtraukti plūda dārdoņa, šņirkstoņa un brakšķēšana.

 

     Upe izgāja no savas ierastās gultnes, vēlās pāri krastiem, šļākdamās uz visām pusēm, applūdināja ielas, namu pagrabus. Pāri tilta klājam, sašķeldama tā koka karkasu, pārvēlās duļķaina straume. Bet ledus gabali peldēja un peldēja… Ķieģeļu ēkas pagrabā noslīka večiņa, uz ledus gabala peldēja govs. Pie sastrēguma ledus gabals saslējās stāvus, un dzīvnieks pazuda murdošajās ūdens vērpetēs...” (1915. gads.)

 

     „Mūsu Rēzeknes upīte tā saniknojās, ka Dārzu ielā iznesa tiltu, bet pēc tam pa pusei sagrāva arī galveno tiltu.” (1922. gads.) „Vēl upe baismīgi pārplūdusi 1924. gadā. Turklāt bailes pavairoja, taču arī smieklus izraisīja karaspēka ierašanās. Virsniekiem radās doma ledus sastrēgumu iznīcināt ar… mīnmetēja palīdzību. Taču neveiksmīgajiem mērķētājiem mīna trāpīja nevis sastrēgumā, bet gan divstāvu mājas pagalmā, un mājas logos nepalika neviena vesela stikla. Par laimi neviens nebija cietis.” (1975. gads.)

 

     No Dārzu ielas tilta šodien var redzēt nelielu upes daļu, kura ar katru gadu arvien vairāk izsīkst. Nevar aizmirst, ka upes kopējais garums ir 116 kilometri (iztek no Rāznas ezera, ietek Lubānā). Tā ir strauja upe, kura ir mainīga  savā tecējumā: vietām plata (līdz 7,5 metriem), vietām pavisam šaura, baidot ar saviem atvariem, vietām izsīkstot un mānīgi liekot domāt, ka ir vienkārši pārbrienama.

 

     Daži zinātnieki uzskata, ka pilsētai nosaukumu devusi upe. Tās nosaukums bijis Rēzīte vai Rezītne, kas nozīmējusi „starp paugurainēm plūstoša”. Pauguraines savukārt agrāk sauca par rozām. Mainoties upes nosaukumam, mainījies arī pilsētas nosaukums: Rēzīte – Rezītne – Rozitten – Režica – Rēzekne.

 

     No pilsētas centra nav pamānāmi stāvie upes krasti, bet agrākos laikos krasti tika izmantoti saimnieciskām vajadzībām: tika celti dambji un ūdens dzirnavas. Pilsētas teritorijā bijušas vairākas dzirnavas, bet līdz mūsdienām ir saglabājušies vien to nosaukumi – Jupatovkas dzirnavas un Leščinska dzirnavas. 1918. gadā uz upes darbojās ūdens turbīna, kas pilsētu nodrošināja ar elektrību.

 

 

     Rēzeknes upe savos ūdeņos uzņem daudzas jo daudzas pietekas, strautus un upītes. Tai ir 10 pietekas, kuru garums pārsniedz 10 kilometrus, un 83 pietekas ar garumu līdz 5 kilometriem. Upē nonāk arī lietus ūdeņi, sniega ūdeņi un strautiņi. Pilsētas teritorijā upē ieplūst Kovšupe, kas iztek no pilsētā esošā Kovšu ezera, kā arī strautiņš, kuru novadpētnieks A. Grodzicikis sauc par „Meditas upīti”. Vēl ir strautiņš bez nosaukuma, kas tek gar rotaļlietu veikalu Latgales ielā.

 

     Pirms 10 gadiem tika tīrīta upes gultne pilsētas teritorijā no Pulkveža Brieža ielas līdz 18. Novembra ielai. Pēdējos gados tiek sakārtots upes krasts: iztīrīti krūmi, nostiprināti krasti. Katru gadu tiek rīkotas sakopšanas talkas, kurās neapzinīgo pilsētnieku izmestie sadzīves atkritumi tiek savākti abās upes pusēs.

 

     Pirms vairāk nekā 80 gadiem upe tika izmantota kā laivu ceļš, bet 50 gadus senā pagātnē upē bija sastopami tādi iemītnieki kā moluski, makšķerēja arī līdakas, raudas, ruduļus, bet klusos atvaros dzīvoja līdakas. Ūdens virsmu rotāja lilijas un dzeltenās ūdensrozes.

 

     1994. gadā vietējā laikrakstā „Panorama Rezekne” bija publicēts rēzeknieša Alekseja Smirnova raksts „Pilsēta uz upes, bet bez upes”. Viņš rakstīja par mūsu pilsētas un upes skaistumu, bet norādīja, ka nav labiekārtoti upes krasti, nav piekļuves upei un nav pāreju. A. Smirnovs izteica ideju, ka būtu labi „pilsētas centrā ierīkot nelielu, lētu pludmali”, iezīmējot upes posmu starp Atbrīvošanas aleju un Dārzu ielu.

 

     „Neliels pludmales gabaliņš vajadzīgs. Vajadzīgs bērniem, lai paskatītos uz Lubānu plūstošos ūdeņus, vecākiem cilvēkiem, kas vēlas atpūsties, apsēsties un pavērot ūdeni,  jauniešiem – lai satiktos..., bet pilsētai – dēļ prestiža.” Ir pagājuši gadi, upes krastmala ir skaista, labiekārtota, vēl garāka un labāka, kā tika sapņots.

 

     1989. gadā B. Leizerovičs savās jaunības atmiņās rakstīja: „Jaunā rēzekniešu paaudze neticēs, bet pa Rēzeknes upi vizinājās ar laivām. Šie brīnišķīgie vakari pie upes, šī „neskartā civilizācija”, kas ir Rēzeknes daba, palikusi tikai Franciska Varslavāna gleznās...”

 

     Laivu maršruti, šķiet, atgriežas pilsētas dzīvē, veidojas sava krastmala, pa kuru pastaigājas rēzeknieši un ciemiņi, bet jaunā paaudze interesējas par upes dzīvi un ūdens sastāvu... Vai upe atsauksies uz šīm rūpēm?

 

Publikāciju projekta ietvaros sagatavoja

M. Šeršņova (teksts) un R. Suseja (tulkojums, foto)