Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
2014. gads ir mūsu novadnieces, dzejnieces Broņislavas Martuževas jubilejas gads. Pieminot viņu un aicinot ikvienu ieklausīties dzejas rindās, Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā maija sākumā ar dzejas kompozīciju „Caur dienām nevalodīgām…” viesojās jaunieši no Jēkabpils vakara vidusskolas.
Priekšnesumā tika izdzīvots B. Martuževas mūžs – domās, vērtībās un atziņās, velkot paralēles ar visas latviešu tautas likteni. Dzejas rindas jauniešu izpildījumā un mazās meitenītes Alises Laurenovas dziesmas aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Īpašu noskaņu klausītājiem radīja ik pa brīdim parādošies simboliskie priekšmeti: lakats, māla krūze, stabule, senlaicīgs koferis, nevilšus aicinot ieskatīties dzejnieces B. Martuževas pasaulē.
Atbildes uz jautājumu, kas ir B. Martuževa, kāda ir viņas loma latviešu literatūrā, vēsturē, folklorā, palīdz rast dažādos periodos veidoto publikāciju virsraksti. Viņa ir „latvju sieva ar garīgo rupjmaizi mums visiem”, „stars no garīgās Latvijas debesīm”, „trauksmes un garīguma paudēja”, „pārsteidzošā tradicionāliste”, „rakstītāja”, „latviešu tautas patriote”, „leģendāra dzejniece”.
B. Marutževas mūžs ir viena liela Latvijas vēstures lapaspuse, kas būtu jāizlasa ikvienam no mums. Dzejniece dzimusi Abrenes apriņķa Domopoles (tagad Bērzpils) pagasta Slavītu sādžā 1924. gada 8. aprīli, kas toreiz iekrita Zaļajā ceturtdienā. Saviem vecākiem Jānim un Helēnai bijusi septītais bērns, taču difterijas epidēmijā iepriekšējā gadā mirušas trīs jaunākās māsiņas. Izdzīvojuši trīs vecākie bērni – Pēteris, Ciprians un Magdalēna.
1927. gadā ģimene pārcēlusies uz Lubānas pusi, kur vecāki nopirkuši jaunsaimniecību un uzcēluši „Lazdiņu” mājas. Broņislavas skolas gaitas ritēja Lubānas pamatskolā, vēlāk vidusskolā. No 1941. līdz 1944. gadam viņa mācījusies Rēzeknes Skolotāju institūtā, vēlāk saslimusi ar tuberkulozi un studijas tādēļ nebeigusi.
Padomju varai ienākot Latvijā, B. Martuževa bija aktīva latviešu pretošanās kustības atbalstītāja, piecus gadus (1946–1951) slēpās no padomju varas savās mājās „Lazdiņās” zem grīdas izveidotā slēpnī. 1951. gadā viņu atrada, apcietināja un notiesāja uz 25 gadiem, 5 gadus, līdz 1956. gadam, bija jāatrodas izsūtījumā Sibīrijā. Atgriežoties algotu darbu dzejniece nevarēja strādāt veselības stāvokļa dēļ, ilgstoši ārstējās slimnīcās un sanatorijās.
Dzeju B. Martuževa sākusi rakstīt jaunības gados, bet visvairāk pagrīdē un atrodoties Sibīrijā, Taišetas darbu nometnēs. Pēc atgriešanās Latvijā viņai kā politieslodzītajai publicēties bija liegts. Vēloties saņemt sava darba vērtējumu vai vismaz neļaut dzejoļiem krāties burtnīcās, B. Martuževa izšķīrās par neparastu soli. Pirmie divi dzejoļu krājumi „Balta puķe ezerā” (1981) un „Rakstītāja” (1987) iznāca ar radinieces Evas Mārtužas vārdu. Vien 1990. gadā plašāka sabiedrība uzzināja dzejoļu īsto autori.
Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas B. Martuževa varēja brīvi runāt, ne no viena neslēpjoties. Viņas dzeju publicēja žurnālos „Karogs”, „Sieviete”, gadagrāmatā „Tāvu zemes kalendars”, literārajā almanahā „Olūts”. Dzeju viņa ir rakstījusi latviski un latgaliski.
Lai arī lielāko dzīves daļu pavadījusi Lubānas pusē, B. Martuževa vienādā mērā jutās piederīga Latgalei un Vidzemei, tāpat arī Kurzemei un Zemgalei. Būdama ticīga katoliete, viņa savā dzejā ir aktualizējusi reliģijas tēmu, kas sevišķi iecienīta Latgales pusē.
2008. gadā Bēržu Romas katoļu draudzes dievnamā notika garīgo dziesmu koncerts, kurā izskanēja dziesmas ar B. Martuževas tekstiem. Dzejolis „Breineiguo Aglyunys Muote”, ko komponējis M. Ceļminskis, pat ir kļuvis par neoficiālo Latgales katoļu himnu.
Vēl viens interesants fakts – E. Rozenštrauha komponētās dziesmas ar „tautas vārdiem” „Kādēļ skumjas tavās acīs…” teksta īstā autore ir B. Martuževa.
B. Martuževas literārais mantojums ir apkopots 12 dzejas krājumos: „Balta puķe ezerā” (1981, izdots ar Evas Mārtužas vārdu), „ Rakstītāja” (1987, izdots ar Evas Mārtužas vārdu), „Ceļu krusti” (1990), „Gaismas lāse” (1994) „Ceļteku vālītes” (1996), „Nopūtas” (1999), „Kā putni dzied” (2004), „Kopotas dzejas” (2004), „Trejdeviņas jāņuzāles” (2005), „Laba oma” (2007), „Zelta zīmogs” (2008) un „Deg uguntiņa” (2011).
Folkloras vācējiem B. Martuževa bija pazīstama kā teicēja, kas zināja senos balsus, apdziedāšanas dziesmas un tautasdziesmas. 1994. gadā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmusi arī Literatūras Gada balvu, Spīdolas balvu. 2005. gadā uzņemta dokumentāla filma par B. Martuževu ar nosaukumu „Gaisma lāse” (režisors Zigurds Vidiņš). Mirusi 2012. gada 13. februārī.
Dzejnieces mūžs ir kā paraugs patriotismam, pašaizliedzīgai, nesavtīgai mīlestībai uz savu valsti Latviju, ticība Dievam – kā garīgs spēks, kas ļauj izturēt pat vissmagākos pārbaudījumus.
„Tev parādniece esmu, mīļais Dievs, – Pie sevis nopūšos. Par gadiem šiem (virs mēra dzīvotiem) No sirds Tev pateicos. Gan vainīga, gan laimīga, mans Dievs, Uz Tevi paļaujos…” (B. Martuževa.)
Informācija sagatavota, izmantojot bibliotēkas novadpētniecības materiālus
Jēkabpils vakara vidusskolas skolēnu priekšnesuma foto skatieties šeit.
