Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
Ievērojot epidemioloģisko situāciju, klātienē ar izstādēm aicinām iepazīties individuāli!
Līdz 2020. gada 20. decembrim skatāma latgaliešu literāta un grāmatnieka Andriva Jūrdža 175 gadu jubilejai veltīta izstāde.
Andrivs Jūrdžs (latgaliešu: Andryvs Jūrdžs) vai Andrievs Jurdžs (1845–1925) darbojās drukas aizlieguma laikā, uzskatāms par ievērojamāko Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvi. Viņš bija autodidakts, kas rakstīt un lasītprasmi, kā arī vairākas valodas apguva pašmācības ceļā, jo tajā laikā izglītības iegūšana Latgalē bija ierobežota.
Latīņu drukas aizlieguma dēļ Jūrdžs daudz pūļu ieguldīja grāmatu pārrakstīšanā un iesiešanā, ko veica gandrīz rūpnieciskos apjomos, tās izplatot vietējiem iedzīvotājiem. Viņa aizsākto darbu turpināja mazdēli – Aleksandrs un Modests Jūrdži.
Sava mūža laikā Jūrdžs uzrakstīja 25 000 – 30 000 lapu, runāja un rakstīja latviski (t. sk. latgaliski) un krieviski, kā arī pazina poļu, lietuviešu un nedaudz latīņu valodu, ko vēlāk izmantoja tekstu tulkošanas darbā.
Viņš pārrakstīja Svētos Rakstus, tautasdziesmas, sakāmvārdus, dažādus novērojumus un pamācības, kā arī sacerēja un pierakstīja savus orģināldzejoļus.
Līdz 18. decembrim skatāma dzejnieka Jevgēņija Šešolina 65 gadu jubilejai veltīta izstāde.
Jevgēņijs Šešolins ir dzimis 1955. gadā Krāslavā, bet bērnības un skolas gadi pagāja Rēzeknē, tālāk izglītojās Ļeņingradā un Pleskavā, kur tika pavadīti pēdējie dzīves gadi. Aiziet no dzīves, kā arī piedzimt viņam bija lemts Latvijā. J. Šešolins aizgāja bojā 1990. gadā nenoskaidrotos apstākļos Daugavpilī. Viņam vēl nebija 35…
19999. gadā Pleskavas izdevniecība „Streh” izdeva pirmo J. Šešolina dzejoļu krājumu „Измарагд со дна Великой”, kurā bija 100 dzejoļu. 2005. gadā Daugavpils Universitātē notika J. Šešolina daiļradei veltīta konference, kurā piedalījās literatūrzinātnieki no Latvijas un Krievijas: Pleskavas, Sanktpēterburgas, Jekaterinburgas, Novosibirskas. Šajā gadā iznāca dzejas krājums „Солнце невечное”, izdevējs bija Latgales Kultūras centra izdevniecība.
Daugavpils Universitāte ir izdevusi dzejnieka dzīvei un daiļradei veltītu literatūrzinātnisko rakstu krājumu „Jevgēņijs Šešolins: dzīve un daiļrade”. Viņa vārds ir iekļauts Maskavā izdotajā „XX gadsimta beigu – XXI gadsimta sākuma krievu rakstnieku vārdnīcā”. J. Šešolina dzeja ietverta Maskavas akadēmiskajā izdevumā „Krievu verlibra antoloģija”, kā arī žurnālos „Daugava” un „Vstreča” (izdod Maskavā), atdzejojumi armēņu valodā publicēti Erevānā.
Daudzus gadus pēc J. Šešolina traģiskās nāves Pleskavā tika atrasts viņa arhīvs, kurš bija par pamatu jaunas grāmatas izdošanai ar tādu pašu nosaukumu „Измарагд со дна Великой” (2014). Tajā iekļautais materiāls (dzeja, proza, vēstules) vairākas reizes pārsniedz iepriekšējo (apjoms – 800 lappuses), ilustrēta ar vairāk nekā 40 fotogrāfijām. Šīs grāmatas tapšanā lielu ieguldījumu ir devis Pleskavas literatūrzinātnieks Dmitrijs Prokofjevs, dzejnieka māsa Gaļina Šešolina un Latgales Kultūras centra izdevniecības darbinieki Jāņa Elkšņa vadībā.
Līdz 18. decembrim skatāma arī Krievu pareizticīgās baznīcas virspriesterim, reliģijas darbiniekam un rakstniekam Abakumam Petrovam veltīta izstāde.
Petrova sarakstītais darbs „Protopopa Abakuma dzīvesstāsts, viņa paša rakstītais” ir pirmais autobiogrāfiskais darbs krievu literatūrā, tāpēc viņš tiek uzskatīts par šī žanra aizsācēju.
Kā liecina vēsture, Petrovs ir bijis ļoti reliģiozs savos uzskatos, vienmēr cīnījies pret netaisnību un noteikumu nepildīšanu. Viņš bija viens no pirmajiem veco tradīciju aizstāvjiem un viens no pirmajiem, kas par to tika vajāts. 1653. gadā tika aizsūtīts trimdā uz Toboļsku. Arī pēc izsūtījuma visu turpmāko dzīvi tika pazemots un apspiests.
1663. gadā Petrovs atgriezās Maskavā un turpināja visās baznīcās, laukumos, ciemos un tirgos vēstīt Dieva vārdu un nosodīt bezdievīgo ķecerību. Cars lūdza Abakumam nekritizēt jaunreformēto baznīcu, taču Abakums vēl stingrāk nekā agrāk nosodīja bīskapus, jaunieviesto četrgalu krustu, ticības simbola labojumus, triju pirkstu krusta zīmi, daudzbalsīgo dziedāšanu un jaunās grāmatas. Par to 1664. gadā atkal tika nosūtīts trimdā uz Mezeņu.
Atgriežoties no izsūtījuma 1666. gadā, Petrovs nolādēja priesterus, par ko atkal tika ieslodzīts klosterī uz gadu. Tajā laikā tautā notika dumpošanās, un Abakumu kopā ar atbalstītājiem nosūtīja uz Pustozjorsku pie Pečoras upes. Tur viņš pavadīja atlikušos 14 gadus. 1682. gadā viņš tika sadedzināts guļbūvju sārtā kā ķeceris.
