Kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs dzimis Preiļu pagasta “Anspokos” Jāņa Streiča vecākā un Olgas Streičas (Žihares) ģimenē 1936. gada 26. septembrī. Drīz pēc Jāņa dzimšanas ģimene labāka atalgojuma meklējumos pārcēlās uz Rīgu, bet vēlāk devās uz Kurzemi, Sabiles pusi. Pēc 1940. gada Streiču ģimene atgriezās dzīvot Preiļu pusē, Gailīšu pagastā.
Pamatizglītību Jānis Streičs ieguva Gailīšu pamatskolā, kur mācījās no 1943. līdz 1951. gadam un aktīvi iesaistījās jaunrades pulciņu darbībā. No 1951. līdz 1955. gadam viņš turpināja izglītību Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Jau skolas gados Jānis Streičs aizrāvās ar glezniecību un teātri, kā arī muzicēja stīgu orķestrī.
1955. gadā Jānis Streičs tika iesaukts obligātajā karadienestā PSRS Bruņotajos spēkos. Trīs dienesta gadus viņš pavadīja Ostrogožskā, Voroņežas apgabalā. Arī dienesta laikā viņš aktīvi iesaistījās kultūras dzīvē. Viņš darbojās armijas klubā un bija nozīmīgs garnizona mākslinieciskās dzīves dalībnieks – uzstājās kā aktieris, iestudēja izrādes, veidoja tām dekorācijas, dziedāja korī un spēlēja dombru kluba stīgu orķestrī.
1958. gada vasarā, atgriezies Latvijā, Jānis Streičs sāka strādāt Preiļu 2. vidusskolā, vienlaikus aktīvi un daudzpusīgi iesaistoties Preiļu Kultūras nama darbībā.
Nozīmīgs notikums viņa radošās darbības sākumposmā bija dalība Latgales kultūras nedēļā Rīgā, kur Preiļu Kultūras nama drāmas ansambļa iestudējumā Jānim Streičam tika uzticēta galvenā loma Andreja Upīša viencēlienā “Ragana” (1958). Iestudējums uzvarēja amatieru teātru skatē, bet izrāde tika pārraidīta Latvijas Televīzijā. Šis panākums kļuva par vienu no nozīmīgajiem pieturas punktiem Jāņa Streiča ceļā uz profesionālo teātri un kino.
1959. gada rudenī, sekmīgi nokārtojot iestājeksāmenus uz brīvajām studentu vietām pirmajā kursā, Jānis Streičs tika uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā. Studiju laikā viņš ne tikai apguva režijas profesiju, bet arī turpināja aktīvi darboties radošajā jomā. Lai nopelnītu iztikai, Jānis Streičs strādāja tautas teātros un klubos par dekoratoru. Kā diplomdarbu viņš 1962. gadā Rēzeknes Tautas teātrī iestudēja Gunāra Priedes lugu “Jaunākā brāļa vasara”.
Pēc studiju beigšanas 1963. gadā Jānis Streičs tika norīkots darbā par režisoru Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Drāmas teātrī, taču viņš vēlējās strādāt kinostudijā pie sava skolotāja Aleksandra Leimaņa. Kultūras ministrija to akceptēja, un kopš 1963. gada kinostudija kļuva par Jāņa Streiča profesionālās darbības galveno vietu. Tur viņš nostrādāja līdz 1991. gadam, veidojot nozīmīgu Latvijas kino vēstures daļu un apliecinot sevi kā vienu no savas paaudzes spilgtākajiem režisoriem.
Jāņa Streiča pirmā patstāvīgā kinorežija bija filma “Šauj manā vietā!” (1970). Šajā filmā viņš ne tikai debitēja kā režisors, bet arī pats atveidoja mācītāja lomu. Jānis Streičs kā aktieris piedalījies arī citās filmās.
Viņa radošais mantojums ir bagāts ar vairāk nekā 20 spēlfilmām, kuru tapšanā viņš nereti bijis arī scenārija autors. Jāņa Streiča režisēto filmu vidū ir tādi nozīmīgi darbi kā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Cilvēka bērns” (1991), “Likteņdzirnas” (1997) un “Rūdolfa mantojums” (2010). Šīs filmas kļuvušas par nozīmīgu Latvijas kino kultūras mantojuma daļu, savukārt “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Viena no Latgalei īpaši nozīmīgām filmām ir “Cilvēka bērns” (1991), kas uzņemta Rēzeknes apkārtnē. Filma ne tikai popularizēja Latgales vārdu un latgaliešu valodu Latvijā un pasaulē, saņemot atzinību un balvas vairākos starptautiskos kinofestivālos, bet arī kļuvusi par nozīmīgu latgaliešu, tostarp rēzekniešu, kultūras un nacionālās identitātes sastāvdaļu.
Jānis Streičs aktīvi darbojies arī sabiedriskajā dzīvē. 1986. gadā ar savu runu PSRS Kinematogrāfistu savienības kongresā Maskavā viņš veicināja demokrātiskāku vēlēšanu ieviešanu radošajās savienībās. Viņš bija Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
Jānis Streičs aktīvi iesaistījās Rēzeknes kultūras dzīvē, bija izcils Latgales kultūras vērtību glabātājs un popularizētājs, kā arī ar savu darbību piesaistīja Rēzeknei plašu sabiedrības uzmanību. 2010. gadā viņš piedalījās mākslinieku plenērā Rēzeknē, bet 2011. gadā – Rēzeknes pilsētas svētku pasākumos, kas bija veltīti filmas “Cilvēka bērns” uzņemšanas 20. gadadienai. 2012. gadā Latgales Kultūrvēstures muzejā tika eksponēta viņa pasteļu izstāde „...kur basām kājām”.
Rēzeknē notika arī pirmā Jāņa Streiča izstāde, kad viņš vēl mācījās Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā. Glezniecību Jānis Streičs lielā mērā apguva pašmācības ceļā, iedvesmojoties no citiem māksliniekiem un meistariem, tostarp Jāzepa Pīgožņa.
Streičs bijis arī talantīgs rakstnieks, un viņa literāro veikumu spilgti apliecina 2006. gada rudenī iznākusī grāmata “Lāga dvēseļu straumē” – stāsti par kino gaitās satiktām un iepazītām personībām. Savukārt grāmatā “1991. Tas garais cilvēkbērna gads” (2012) autors atklāj laiku, kad tapa nozīmīgā filma “Cilvēka bērns”.
Jāņa Streiča radošais un sabiedriskais devums ir augstu novērtēts ar virkni nozīmīgu apbalvojumu. 1976. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, bet par filmām “Uzticamais draugs Sančo” (1974), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) un “Meistars” (1976) viņš saņēma Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības prēmiju.
Trīs Jāņa Streiča filmas – “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) un “Cilvēka bērns” (1991) – saņēmušas kino balvu “Lielais Kristaps” kategorijā “Gada labākā filma”. Filma “Cilvēka bērns” 1992. gadā ieguva galveno balvu Starptautiskajā autorfilmu festivālā Sanremo, Itālijā.
1998. gadā Jānis Streičs apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1999. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Viņa ieguldījums Latvijas kultūrā novērtēts arī ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu (2008), Latvijas Republikas Ministru kabineta balvu un atzinības rakstu (2010), kā arī „Lielā Kristapa” balvu par mūža ieguldījumu un Latvijas Zinātņu akadēmijas Cicerona balvu (2016).
2010. gadā Streičam piešķirta Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par izcilu devumu Latvijas kultūrā, profesionālā un mākslinieciskā līmenī risinot nacionālo tēmu kinomākslā, kā arī par aktīvu darbību valsts prioritāro programmu „Letonika” un „Nacionālā identitāte” koncepciju izstrādē.
Jānis Streičs ir Preiļu Goda pilsonis (2008), Rēzeknes Goda pilsonis (2013) un Veisieju Goda pilsonis (2017) Lietuvā.
Pēdējos dzīves gadus Jānis Streičs pavadīja Lietuvā, Veisieju pilsētā, kur turpināja nodarboties ar glezniecību un veicināja Latvijas un Lietuvas mākslinieku sadarbību.
Jānis Streičs nomira 2026. gada 5. martā. Viņš guldīts zemes klēpī Preiļu novada Riebiņu pagasta Petrausku kapos.
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā līdz 30. septembrim aplūkojama izstāde „Dzīves kino un kino dzīvē”, savukārt bibliotēkas lasītavā līdz 30. septembrim skatāma tematiskā izstāde „Dzīves lente”. Izstādēs eksponētie materiāli no bibliotēkas novadpētniecības krājuma ļauj ielūkoties Jāņa Streiča dzīves gaitās, radošajā darbībā un saiknē ar Latgali, kā arī iepazīt viņa bagāto ieguldījumu Latvijas kultūrā.
Aicinām apmeklēt Rēzeknes Centrālo bibliotēku, aplūkot izstādes un atklāt Jāņa Streiča daudzpusīgo personību, iepazīt viņa radošo mantojumu un nozīmīgo devumu Latvijas kultūrā. Izstāžu materiāli ļauj tuvāk iepazīt arī bibliotēkas krājuma daudzveidību, kurā glabājas stāsti par mūsu novada cilvēkiem, notikumiem un kultūras vērtībām.
