Katru gadu 15. oktobrī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā baltā spieķa diena. Tā ir diena, kad par redzes invalīdiem, viņu vajadzībām un problēmām tiek informēta plašāka sabiedrība. Pasaulē Starptautisko baltā spieķa dienu sāka atzīmēt kopš 1980. gada, bet ideja par balto spieķi bija pazīstama jau daudz agrāk.

     Kamdēļ tieši spieķis? Neredzīgie cilvēki spieķi izmantojuši kopš senseniem laikiem – galvenokārt tādēļ, lai konstatētu šķēršļus ceļā un spētu pārvarēt tos. Kad parādījās automašīnas, kas apdraudēja šo cilvēku dzīvību, aktualizējās arī jautājums par drošības pasākumiem.

     1931. gadā kādā Francijas avīzē tika ievietota publikācija ar ierosinājumu, lai neredzīgie lietotu tikai baltas krāsas spieķi un lai tas būtu kā brīdinājuma zīme transporta līdzekļu vadītājiem. Šādu spieķi izdomāja jauns angļu fotogrāfs, kurš 1921. gadā nelaimes gadījumā zaudēja redzi un ar parasta spieķa palīdzību mācījās staigāt. Taču neviens nepievērsa uzmanību un necentās palīdzēt. Tad viņš nokrāsoja spieķi baltā krāsā.

     Drīz vien Francijā ieviesto jauninājumu pārņēma arī citas valstis un tas kļuva par starptautisku standartu. Tagad baltais spieķis ir vienīgā un vispāratzītā neredzīgo un vājredzīgo cilvēku pazīšanas zīme, bet 15. oktobris kopš 1980. gada kļuvis par Starptautisko baltā spieķa dienu. No 1991. gada to sāka atzīmēt arī Latvijā.

 
     Neredzīgi cilvēki spēj būt neatkarīgi un līdzvērtīgi sabiedrības locekļi – gluži tāpat kā visi pārējie. Baltais spieķis ir neredzīgo zaļā gaisma luksoforā un brīdinājuma zīme transportlīdzekļu vadītājiem. Ja tas tiek pacelts, autovadītājiem jāapstājas arī vietās, kur nav gājēju pārejas.

     Līdzās baltajam spieķim, redzīgajiem pavadoņiem un pat dažādām elektroniskām palīgierīcēm nu jau vairākus gadu desmitus cilvēkiem ar redzes problēmām daudz aktīvāk dzīvot palīdz arī suņi pavadoņi.

     Arī Latvijā sastopami šādi īpaši apmācīti suņi. Tie ir neredzīga cilvēka labi draugi, kā arī brīvība, mobilitāte un drošība – viņi palīdz orientēties un droši pārvietoties pat sarežģītas satiksmes apstākļos.

     Iejūgti īpašā stingrā pavadā, viņi spēj vadīt savu saimnieku, kļūstot par tā acīm. Pavasarī arī Rēzeknes 2. bibliotēkā bija iespēja neklātienē iepazīties ar suni pavadoni Olli, kuru savos zīmējumos bija attēlojuši Strazdumuižas internātvidusskolas bērni.

     17. oktobrī Rēzeknes 2. bibliotēkā ar literāri muzikāli informatīvu pasākumu viesojās īpaši ciemiņi – Latvijas Neredzīgo bibliotēkas (LNerB) Rēzeknes filiālbibliotēka.

     Par LNerB Rēzeknes filiālbibliotēku stāsta tās vadītāja Ināra Zeltiņa: „Esam samērā neliela bibliotēka, taču ar diezgan plašu apkalpošanas zonu – apkalpojam lasītājus Rēzeknē, kā arī Rēzeknes, Viļānu, Ludzas, Ciblas, Kārsavas, Zilupes, Aglonas, Līvānu, Lubānas, Preiļu, Riebiņu, Rugāju, Varakļānu un Vārkavas novadā.

     Mūsu bibliotēkas uzdevums ir nodrošināt vispusīgus bibliotekāros pakalpojumus un informācijas pieejamību visiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ nespēj lasīt parasto iespiedrakstu. Literatūra daudziem cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir garīgā maize, kas liek atkāpties tumšajām sienām, ielaižot telpā pasaules plašumu.

     Pateicoties mūsu grāmatu krājumam audio formātā un Braila rakstā, cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir iespēja iepazīt svešas zemes un tautas, just līdzi citu priekiem un bēdām, izdzīvot dažādas dzīves un likteņus.

     Izmantojot arī speciāli aprīkotās informācijas tehnoloģijas, vājredzīgajiem tiek nodrošinātas iespējas būt līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem un dzīvot mūsdienīgi. Gadu gaitā mūsu bibliotēka no grāmatu izsniegšanas un priekšā lasīšanas vietas kļuvusi par informācijas un kultūras centru, kur cilvēkiem ar redzes traucējumiem rast dvēseliski bagātāku ikdienu, kur notiek dažādi pasākumi, dzejas sacerēšanas akcijas, tiek rīkotas dažādas izstādes, kur satiekas un komunicē, iepazīstas ar jauniem domubiedriem un smeļas no citu pieredzes.

     „Senatnē visbagātākās bija valstis ar vislabvēlīgāko dabu, šodien visbagātākās ir tās, kurās ir visrosīgākie cilvēki,” teicis angļu vēsturnieks Henrijs Boks. Šo atziņu attiecinot uz bibliotēkām, var teikt, ka mūsu bibliotēka ir ļoti bagāta, jo tās dvēsele un kodols ir cilvēki, ļoti rosīgi, radošām idejām un dažādiem talantiem bagāti, aktīvi kultūras dzīves veidotāji.”

     Uz pasākumu pilsētas 2. bibliotēkā bija ieradušies tiešām talantīgi un radoši cilvēki. Sanākušie ar sajūsmu ieklausījās Viktora Filatova dzejas rindās un ar aizrautību darbojās viņa sagatavotajā viktorīnā.

     Ar saviem muzikālajiem priekšnesumiem pasākuma dalībniekus priecēja Aleksandrs Sedihs, kurš ne tikai dzied un muzicē, bet pats arī raksta savām dziesmām tekstus. Viņa dzejā un dziesmās jūtams dzīvesprieks un optimisms.

      Klausoties Ineses Boļšakovas dzeju, klātesošie varēja atcerēties savas dzīves skaistākos mirkļus – bērnību, pirmo mīlestību, padomāt par sievietes sūtību dzīvē, arī par dzīves rūgtajiem mirkļiem.

     Radoša, vienmēr enerģiska, ļoti daudzām idejām bagāta ir Lilija Spale. Lilijas kundze agrāk darbojusies Rēzeknes Tautas teātrī, pasākumā viņa piedalījās ar atraktīviem teatralizētiem priekšnesumiem, tikšanos kuplināja arī Tatjanas Lebedevas dziedātās romances.

     Pasākums izvērtās mīļš un sirsnīgs, bibliotēkas darbinieces pateicas šiem īpašajiem viesiem no visas sirds!

     Pasākuma foto skatieties šeit.