No 7. līdz 30. decembrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāma izstāde par vecticībnieku garīdznieku, etnogrāfu, publicistu, pedagogu un Latvijas vecticībnieku senatnes pētnieku Ivanu Zavoloko, kuram šogad aprit 115. jubileja.

Ieskats Ivana Zavoloko biogrāfijā

     Ivans Nikiforovičs Zavoloko dzimis 1897. gada 17. decembrī Rēzeknē vecticībnieku ģimenē. Viņa tēvs bija dzelzceļa sargs, māte nāca no Daugavpils. I. Zavoloko vecvecāku paaudze bija ļoti dievbijīga un reliģioza, tieši viņu ietekmē zēns jau ļoti agri sāka interesēties par pareizticības vēsturi un senkrievu kultūru.

     6 gadu vecumā Ivanu aizsūtīja uz Rīgas Grebeņščikova skolu, pēc tam talantīgais puisis sāka mācīties Maskavas Petrova Razumovas akadēmijā, bet 1919. gadā pilsoņu kara dēļ atgriezās Rīgā. Tālāk izglītošanās ceļš Ivanu veda uz Prāgu, kur tolaik koncentrējas krievu emigrantu intelektuālā elite. 1927. gadā Prāgā viņš beidza Karlovas universitāti kā tiesību zinātņu kandidāts.

     Atgriezies Rīgā no Prāgas, I. Zavoloko iesaistījās krievu senatnes pulciņa (Кружок ревнителей русской старины) vadības darbā un kopā ar pulciņa biedriem ekskursijās apbraukāja Latgali, bija Pečoros, Izborskā u. c. Pulciņa biedri kopīgi rīkoja krievu kultūru popularizējošas izstādes un koncertus, visas darbošanās pamatā bija vecticībnieku nacionālās un reliģiskās pašapziņas veidošana. Liels uzsvars tika likts uz jauniešu auditoriju.

     Pulciņa biedriem lekcijas lasīja pazīstami Latvijas krievu inteliģences pārstāvji un viesi no ārzemēm. Pulciņam bija sava bagātīga bibliotēka, muzejs, koris un ikonu darbnīca, tam bija filiāles atsevišķās Latvijas pilsētās, tostarp arī Rēzeknē, un kontakti ar dažādām organizācijām gan Latvijā, gan ārzemēs. I. Zavoloko bija uzstādījis mērķi apvienot Latvijas un visas Baltijas vecticībniekus, lai saglabātu gadsimtu gaitā izveidojušos viņu unikālo kultūras mantojumu.

     1928. gadā I. Zavoloko sāka izdot saturiski daudzveidīgu, pazīstamu mākslinieku gleznām ilustrētu žurnālu „Dzimtā senatne” („Родная старина”), kurā publicējās tādi pazīstami tā laika cilvēki kā Revizors, Grebeņščikovs, Šahmatovs, pat Rērihs. Žurnāla iznākšanas gados (1927–1933) nāca klajā 13 tā numuri. Ar I. Zavoloko gādību tika izdoti arī garīgās dzejas krājumi un krievu izšuvumu un ornamentu albumi.

    20. gadsimta 30. gados I. Zavoloko aktīvi darbojās izglītības jomā. 30. gadu sākumā viņš pabeidza Pedagoģiskos kursus un Rīgas ģimnāzijā sāka pasniegt ticības mācību. Ar I. Zavoloko gādību tika izstrādāta mācību programma ticības mācībai, 1931. gadā šo programmu apstiprināja Izglītības ministrija. 1932. gadā savukārt ministrija apstiprināja I. Zavoloko sastādīto ticības mācības grāmatu. Kopā ar domubiedriem I. Zavoloko rūpējās par pedagoģisko kursu organizēšanu, lai skolās būtu kompetenti ticības mācības skolotāji.

     Līdztekus mācību grāmatai I. Zavoloko sagatavoja izdošanai arī tādus izdevumus kā „Kristus baznīcas vēsture”, „Grāmata par Rīgas vecticībniekiem” un „Seno laiku garīgā dzeja”.

     Kad pienāca 1940. gada 17. jūnijs, varas maiņa Latvijā un aizliegums skolās mācīt ticības mācību, I. Zavoloko palika bez darba, viņam bija ļauts vienīgi būt par mācītāju Rēzeknes vecticībnieku namā, bet arī šī darba veikšanai bija atlicis neilgs laiks – tikai 6 mēneši pēc iesvētīšanas. 1940. gada Kristus svētkos I. Zavoloko arestēja par pretpadomju darbību, kaitniecību, kas radīta, izdodot žurnālu „Dzimtā senatne” un darbojoties citās avīzēs, un piesprieda 17 gadus ieslodzījuma Staļina lēģeros.

     Pēc reabilitācijas 1958. gadā I. Zavoloko atgriezās Latvijā un devās ekspedīcijā uz Pečoras – Titmas upju baseinu, kā arī piedalījās Slāvistu 4. starptautiskajā kongresā. Daudzo ekspedīciju laikā viņš ir atklājis lielu skaitu seno rokrakstu, daudzus no tiem viņš ir nodevis Puškina mājai Sanktpēterburgā. 1975. gadā I. Zavoloko daudz strādāja pie vecticībnieku kalendāra izdošanas.

     Dzīves nogali I. Zavoloko pavadīja visai trūcīgi, dzīvoja kopā ar māti Rīgā, gavēja, daudz lūdzās un joprojām strādāja – rakstīja rakstus, zīmēja u. tml. Aizsaulē dedzīgais vecticības pētnieks un tradīciju izkopējs devās 1984. gada 7. martā, un pēc paša vēlēšanās tika apglabāts Rēzeknes vecticībnieku kapos. Tagad I. Zavoloko dzimtajā pilsētā ir arī iela, kura nodēvēta viņa vārdā un glabā piemiņu tālākajām paaudzēm.

• Tweet