Janvāra ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Janvārī jubileja aprit Raimondam Paulam (80), Džekam Londonam (140), Jānim Akurateram (140) un Anatolijam Ribakovam (105).
Raimonds Pauls (dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā, Iļģuciemā) ir komponists, pianists, diriģents, aranžētājs un producents. Viņa tēvs bija stikla pūtējs, māte – mājsaimniece. Kopš 4 gadu vecuma Pauls apgūst klavierspēli, vispirms Rīgas Mūzikas institūta muzikālajā bērnudārzā, tad 1943. gadā iestājas Rīgas pilsētas 7. pamatskolā, bet mūzikā privāti skolojas pie profesora Valerija Zosta, pedagoģēm Emmas Eglītes un Jutas Daugules.
1946. gadā R. Paulu uzņem E. Dārziņa mūzikas skolā, un trīs gadus viņam ir divas skolas. Arī vispārizglītojošajā skolā zēns aktīvi muzicē – spēlē pavadījumus mākslas vingrotājiem, korim, uzstājas koncertos un citos sarīkojumos. 1949. gadā Pauls beidz 7. pamatskolu un pāriet tikai uz E. Dārziņa tolaik desmitgadīgo mūzikas vidusskolu, 1952. gadā pabeidz vispārizglītojošo priekšmetu kursu un vēl gadu apmeklē tikai mūzikas nodarbības, lai pēc iespējas labāk sagatavotos iestājpārbaudījumiem Konservatorijā.
Paralēli mācībām kopš 14 gadu vecuma spēlē klavieres dažādos deju ansambļos, apgūst improvizācijas mākslu un džeza ābeci, sāk komponēt. Latvijas Valsts Konservatorijā 1953. gadā R. Paulu uzņem Hermaņa Brauna klavierklasē, kuru viņš absolvē 1958. gadā.
Arvien vairāk laika studenta dzīvē aizņem muzicēšana dažādos kolektīvos, tostarp arī restorānos. 1956. gada pavasarī Rīgas Radio ierakstīta R. Paula pirmā dziesma „Nenosūtītā vēstule” Valentīnas Butānes priekšnesumā. Pēc Konservatorijas beigšanas Pauls tiek norīkots darbā uz Latvijas Filharmoniju par koncertmeistaru, bet paralēli turpinās viņa komponista darbība.
1961. gadā par ciklu „Portreti” iegūts laureāta nosaukums jauno komponistu daiļdarbu skatē Maskavā. Pauls izveido jaunu radošo kolektīvu – instrumentālo trio, kam sacer vairākus nozīmīgus džeza stila skaņdarbus, ciklus un svītas. Tas mudina skaņradi atkal uzsākt studijas Konservatorijā, šoreiz Jāņa Ivanova kompozīcijas klasē.
1962. gadā Pauls tiek iecelts par Profesionālās izglītības kultūras nama orķestra Darba rezerves vadītāju. 1962. gadā viņš pirmoreiz sacer mūziku teātra izrādei („Miks un Dzilna” Drāmas teātrī), 1964. gadā rada pirmo skaņuceliņu pilnmetrāžas mākslas filmai (Aloiza Brenča „Līdz rudenim vēl tālu”). 1963. gadā top pirmais balets – „Kubas melodijas”.
Paralēli Rīgas radio bez mitas tiek ieskaņotas liriskas estrādes dziesmas, jau kopš 1958. gada tām vārdus raksta lielākoties dzejnieks Alfrēds Krūklis. 1964. gadā Pauls kļūst par Rīgas Estrādes Orķestra muzikālo vadītāju, galveno diriģentu un vienlaikus pianistu. Kopš 1967. gada Latvijas (PSR) Komponistu Savienības biedrs.
1968. gadā aizsākta arī radioraidījuma Mikrofons dziesmu aptauja, kurā 11 reizes, līdz pat 1982. gadam (aptauja nenotiek no 1972. gada līdz 1975. gadam) par populārākajām Latvijā kļūst tieši Paula dziesmas. 1969. gadā iznāk pirmā R. Paula skaņuplate „Tev, mana labā”, un turpmāk faktiski katru gadu iznāk vismaz pa vienam Paula albumam.
60. gadu beigās pirmais komponista starptautiskais hits „Zilie lini” Larisas Mondrusas priekšnesumā padara Paula vārdu slavenu visā toreizējā PSRS. Kopā ar REO Pauls uzstājas Somijā, Ungārijā, Polijā, VDR, PSRS republikās, 1969. gadā plūkti lauri Prāgas starptautiskajā džeza festivālā. Festivālā Cilvēks un jūra (Rostoka, VDR, 1969. gads) Margarita Vilcāne ar lieliem panākumiem dzied Paula dziesmu „Maza, maza istabiņa”, kas vēlāk tiek tulkota itāliski, pārtopot mīlas dziesmā.
1970. gadā Paula dziesma „Liepājai” („Manai pilsētai”) pirmoreiz izskan Vispārējos Dziesmu svētkos kopkora priekšnesumā. 70. gadu sākumā top komponista pirmās dziesmas korim. 70. gados par Paula galveno dzejnieku kļūst Jānis Peters, un dziesmas top divos veidos – vispirms mūzika vai (retāk) – vispirms dzeja.
70. gadu nogalē par R. Paula daiļradi lielu interesi sāk izrādīt Maskavā – Centrālajā televīzijā. Komponistam atveras ceļš pie desmitiem miljonu lielas auditorijas, sākas sadarbība ar krievu dzejniekiem, Paula dziesmas krievu valodā dzied estrādes zvaigznes Alla Pugačova, Valērijs Ļeontjevs, Jāks Joala, Roza Rimbajeva, Nikolajs Gnatjuks un daudzi citi.
1979. gadā R. Pauls kļūst par Latvijas Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas muzikālo kolektīvu (radio kora, simfoniskā orķestra un Latvijas TV un Radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra) māksliniecisko vadītāju (līdz 1982. gadam).
1980. gadā Pauls kļūst par pasniedzēju Konservatorijā, kur līdz 1983. gadam vada džeza improvizācijas klasi. Kopš 1981. gada Pauls pievēršas arī bērnu mūzikai, komponējot zēnu korim, kļūst par radio bērnu vokālā ansambļa „Dzeguzīte” koncertmeistaru un dziesmu autoru.
1981. gadā notiek R. Paula pirmais solokoncerts Maskavā. 1981. gada rudenī Pauls ar dziedošo aktieri Imantu Skrastiņu dodas koncertturnejā pie ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem ASV un Kanādā.
Paralēli savai muzikālajai darbībai R. Pauls ir bijis arī deputāts. 1986. gadā pēc Paula iniciatīvas izveidots Vissavienības jauno dziedātāju festivāls Jūrmala, komponists sadarbojas ar dziedātāju Laimu Vaikuli, rakstot dziesmas latviešu un krievu valodā, kuras Vaikules repertuārā ir šobaltdien.
1988. gadā notiek pirmais R. Paula solokoncerts Helsinkos, Somijā. Pēc viņa iniciatīvas izveidots dziedošo bērnu konkurss „Cālis”.
1988. gadā komponists iecelts par Latvijas PSR Valsts Kultūras komitejas priekšsēdētāju, no 1989. līdz 1993. gadam ir Latvijas kultūras ministrs. Lielās Mūzikas Balvas dibināšanas iniciators. 1992. gadā Kanādā un ASV notiek Paula autorkoncerti „Mana dziesma Latvijai” kopā ar Daini Porgantu.
1992. gadā komponists iedibina Latvju Ziņģes tradīciju, īpaši demokrātisku Līgo vakara autorkoncertu un šlāgermūzikas festivālu vienlaikus. Kopš 1993. gada mūzikā sadarbojas ar dzejnieku Guntaru Raču.
No 1993. līdz 1998. gadam Pauls ir Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos, paralēli no 1993. līdz 1995. gadam strādā par Latvijas Radio bigbenda galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju.
1994. gada 20. jūnijā klajā nāk R. Paula pirmais mūzikas albums diska formātā „... un sākas viss no gala”, kurā sakopoti dažādos radošajos periodos radītu dziesmu jauni aranžējumi. Par dzejas izrādi Visi koki dieva doti, koncertu „Svinga laiks” un kompaktdisku „Ziemassvētkos” Pauls saņem Lielo mūzikas balvu 1994.
Kopš 2002. gada komponists līdzdarbojas Jauno izpildītāju konkursā „Jaunais vilnis”, ir tā žūrijas priekšsēdētājs. R. Paula mūziku pazīst visā pasaulē: koncerti sniegti, albumi un dziesmas izdoti visās Austrumeiropas valstīs, NVS valstīs, Somijā, ASV, Kanādā, Japānā, Izraēlā utt. Par vispopulārāko noteikti saucama „Dāvāja Māriņa”, kas kļuva par grāvēju Japānā, Somijā, visā Austrumeiropā, Paula dziesmas tulkotas krievu, somu, japāņu, itāliešu, vācu, angļu u. c. valodās.
Raimonda Paula darbi mūsu bibliotēkās
Džeks Londons (dzimis Džons Grifits Čeinijs 1876. gada 12. janvārī Sanfrancisko, ASV, miris 1916. gada 22. novembrī Glenelenā, Kalifornijā, ASV ) bija amerikāņu rakstnieks. Dzimis Floras Velmanes un īru izcelsmes astrologa Viljama Čeinija civillaulībā. Pēc Velmanes pašnāvības mēģinājuma Čeinijs pamet nākamā rakstnieka māti. Tomēr jau astoņus mēnešus pēc Džona nākšanas pasaulē 1876. gada 7. septembrī Velmane apprecas ar atraitni Džonu Londonu, kuram jau bija divas meitas.
Turpmākos gadus Londonu ģimene bieži maina dzīves vietas, dzīvojot vairākās Kalifornijas līča piekrastes pilsētās, kur Londona patēvs strādā visdažādākos darbus. 1886. gadā izput Džona Londona ferma un ģimene apmetas Oklendā. Lai palīdzētu ģimenei, desmitgadīgais Džeks strādā dažādus gadījuma darbus – tirgo uz ielas avīzes, uzstāda ķegļus u. c. Sāk apmeklēt publisko bibliotēku un kļūst par lielu lasītāju.
1889. gadā, pēc pamatskolas pabeigšanas, strādā konservu fabrikā, kur darba diena ilgst no 12 līdz pat 18 stundām. Vēlāk, glābjoties no ārkārtīgi smagā darba, aizņemas naudu un nopērk laivu, kļūstot par austeru maluzvejnieku. Pēc kāda laika „pāriet frontes līniju” un dienē zvejas patruļā, kas cīnās ar malu zvejniekiem.
1893. gada janvārī Dž. Londons dodas jūrā uz roņu mednieku šonera „Sofija Sazerlenda”. Kuģis iet septiņu mēnešu braucienā uz Japānas krastiem un Beringa jūru. Pēc atgriešanās krīzes plosītajā Kalifornijā Londons atkal strādā visdažādākos darbus – džutas fabrikā, mācās par elektrotehniķi, kā arī uzraksta savu pirmo stāstu – „Taifūns pie Japānas krastiem”. Divās dienās uzrakstītais stāsts iegūst pirmo prēmiju laikraksta „San Francisco Morning Call” izsludinātajā konkursā un tiek iespiests avīzes 11. novembra numurā.
1894. gada aprīlī Londons izlemj pievienoties t. s. „Kellija armijai”, kura organizē bezdarbnieku gājienu no Kalifornijas līdz Vašingtonai, lai pieprasītu valdības palīdzību bezdarbniekiem. Mēģinājums panākt labu laiku iepriekš izgājušā marša dalībniekus, izvēršas par vairāku mēnešu klaidoņa dzīvi. Beigās Londonu arestē par klaidonību un viņš Bufalo uz mēnesi nokļūst cietumā. Pēc iznākšanas ar vilcienu aizbrauc līdz Vankūverai, kur iekārtojas par matrozi uz kuģa, kurš iet uz Sanfrancisko un atgriežas Kalifornijā.
1895. gadā iestājas vidusskolā, kuras avīzē publicē savus sacerējumus, iztiku pelna ar dažādiem gadījuma darbiem. Vēlāk pamet vidusskolu un intensīvi gatavojas mācībām Kalifornijas universitātē, kur iestājas tā paša gada rudenī. 1897. gadā līdzekļu trūkuma dēļ pēc pirmā semestra pamet mācības Kalifornijas universitātē un bez panākumiem nododas literārajai jaunradei.
Vasarā kopā ar māsasvīru dodas uz Klondaiku (Aļaska) pēc zelta. Piedzīvojumiem bagātais Aļaskā pavadītais gads Londonam neddod ne unci zelta, no cingas viņš zaudē vairākus zobus, toties iegūst materiālu vēlākajiem literārajiem darbiem, kuru darbība risinās Aļaskā. 1898. gadā atgriežas Oklendā bez centa kabatā. Londona prombūtnes laikā ir miris patēvs, un visas rūpes par ģimeni gulstas uz Džeka pleciem. Viņš nesekmīgi meklē pastāvīgu darbu, pārtikdams no gadījuma darbiem, tomēr brīvos brīžus pavada rakstot.
Džeka Londona darbi mūsu bibliotēkās
Jānis Akuraters (pseidonīmi Ezops, J. Aa, J. Aks, Pollukss) (dzimis 1876. gada 13. janvārī Dignājas pagasta Jaunzemjos (tagad Jēkabpils novada Ābeļu pagasts), miris 1937. gada 25. jūlijā Rīgā) bija latviešu dzejnieks, rakstnieks un politiķis.
Dzimis mežsarga ģimenē. Mācījās Biržu pamatskolā, pēc tam Jēkabmiesta pilsētas skolā. Nokārtoja skolotāja eksāmenus un 1898. gadā strādāja par skolotāju Elkšņos un Iršos, no 1899. līdz 1901. gadam Jumurdā un Rīgā. 1903. gadā devās uz Maskavu, lai studētu medicīnu, taču tas neizdevās, tāpēc sāka klausīties lekcijas par tieslietām un iedziļinājies krievu literatūrā.
1904. gadā atgriezās Latvijā un pievērsās dzejai. Piektā gada revolūcijas traģiskajiem notikumiem veltījis savu pazīstamāko dzejoli „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Pēc revolūcijas apspiešanas Akuraters tika arestēts, pēc atbrīvošanas izdeva mākslas žurnālu „Pret Sauli”. 1907. gadā viņš atkal tika arestēts un izsūtīts uz Pleskavu, taču no turienes bēga un caur Somiju un Zviedriju nonāca Norvēģijā. Trimdā Oslo uzrakstīja bērnības atmiņu grāmatu „Kalpa zēna vasara”.
1908. gadā atgriezās Latvijā. Pirmajā Pasaules karā bija latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Ziemassvētku kaujās. 1918. gadā ievēlēts Tautas padomē. Vēlāk bija Mākslas departamenta direktors, Radiofona direktors. Viens no neatkarīgās Latvijas dibināšanas iniciatoriem, Tautas padomes dibināšanas sēdes 1918. gada 17. novembrī un Latvijas valsts dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī dalībniekiem.
Ar J. Akuratera kā Latvijas izglītības ministrijas Rakstniecības un teātra nodaļas vadītāja rīkojumu 1919. gada 23. septembrī dibināts Latvijas Nacionālais teātris. Kļuvis par pirmo Tēvzemes balvas literatūrā saņēmēju (1937. gadā). Viens no latviešu dekadentu manifesta „Mūsu mākslas motīvi” teksta autoriem.
Pirmā publikācija – dzejolis „Ziema” 1895. gadā žurnālā „Austrums”. Sarakstījis dzejoļu krājumus „Zvaigžņu nakts”, „Ziemeļos”, „Bez svētnīcas”, „Astras”, „Sirds varā”, „Dienu prieks”, „Rožains vējš”, stāstus „Kalpa zēna vasara”, „Degoša sala”, romānu „Pēteris Danga”, „Ugunīgi ziedi”. Publicējis 1905. gada revolūcijas atmiņu grāmatu „Dienu atspīdumi”. Izdoti Kopoti raksti (1 – 12, 1923 – 28).
Jāņa Akuratera darbi mūsu bibliotēkās
Anatolijs Ribakovs (dzimis 1911. gada 14. janvārī Černigovā, Ukrainā, miris 1998. gada 23. decembrī Ņujorkā, ASV) bija krievu rakstnieks. Kļuva populārs ar piedzīvojumu žanra darbiem bērniem „Kortiks”, „Bronzas putns” un „Šāviens”, vēlāk ar romānu „Smagā smilts”, kurš bija veltīts holokausta upuru piemiņai.
Pasaulē pazīstams kā romāna „Arbata bērni” autors. Šajā darbā skarbi, vienkārši un vērienīgi atklāts sarežģīts, pretrunu pilns laika posms – no 1932. līdz 1934. gadam, nenoklusējot ne kļūmīgo, ne noziedzīgo un tomēr laikmetu nenomelnojot.
Rakstnieka nolūks nav bijis ne apsūdzēt, ne attaisnot, tikai pastāstīt patiesību, daudzslāņaini atsegt sociālpsiholoģiskos procesus gan sabiedrības augstākajās virsotnēs – partijas Centrālkomitejā, gan tālākajās nomalēs – notiesāto, izstumto, uz Sibīriju izsūtīto vidē.
Anatolija Ribakova darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. – 741 lpp. http://egramatas.blog.com/2014/11/09/anatolijs-ribakovs-arbata-berni/ http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=Akuraters&id=930928&&g=1 http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=Pauls Raimonds&id=953385&&g=1 http://www.raimondspauls.lv/biografija/ https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Akuraters https://lv.wikipedia.org/wiki/D%C5%BEeks_Londons
