Februāra ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Februārī jubileja aprit Borisam Pasternakam (125), Jēkabam Janševskim (150) un Jēkabam Kazakam (120).
Boriss Pasternaks (dzimis 1890. gada 10. februārī Maskavā, miris 1960. gada 30. maijā Piemaskavā) bija krievu rakstnieks prozaiķis un dzejnieks. Dzimis gleznotāja Leonīda Pasternaka ģimenē. Viņa tēvs bija Maskavas Glezniecības skolas profesors, māte Roza Kaufmane – pazīstama pianiste. B. Pasternaks nolēma kļūt par komponistu, tāpēc iestājās Maskavas konservatorijā, kuru 1910. gadā tomēr pameta, lai dotos uz Marburgas universitāti. 1914. gadā viņš atgriezās Maskavā.
B. Pasternaka agrīno dzeju spēcīgi ietekmēja Bloka un futūristu darbi. Dzejot viņš sāka 1909. gadā. Savus pirmos dzejoļus B. Pasternaks publicēja 1913. gadā, bet jau 1914. gadā iznāca pirmais krājums – „Dvīnis mākoņos”. Lielāko daļu no šiem dzejoļiem viņš iekļāva otrajā dzejoļu krājumā „Virs barjerām”. 1922. gadā iznāca dzejoļu krājums „Mana māsa – dzīve”.
Tajā pašā gadā radās arī pirmie prozas darbi „Ļuversa bērnība” un „Vēstules no Tulas”. 1931. gadā iznāca autobiogrāfisks stāsts „Pavadvēstule”, liecinājums par B. Pasternaka attieksmi pret mākslu, dabu un dzīvi. Trīsdesmitajos gados, kad sākās komunistiskās represijas, B. Pasternaks jutās vīlies padomju režīmā. Šajā laikā viņš vairāk nodarbojās ar tulkošanu nekā rakstīšanu. Viņš tulkoja Šekspīra, Gētes, Rilkes, Verlēna un gruzīnu dzejnieku darbus. Gruzīnu dzejnieku darbu atdzejojumi krievu valodā guva J. Staļina piekrišanu un acīmredzot pasargāja B. Pasternaku no deportācijas.
Viņa zināmākais darbs ir daļēji autobiogrāfiskais romāns „Doktors Živago”, kuru B. Pasternaks sāka rakstīt pēc Otrā pasaules kara. To nebija iespējams publicēt Padomju Savienībā, tāpēc tas tika izdots Itālijā un Lielbritānijā. Tas bija iegansts dažādām pret B. Pasternaku vērstām represijām, kuras vēl pastiprināja tas, ka 1958. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā.
Viņu izslēdza no Rakstnieku savienības. Daži spalvas brāļi steidza apliet viņu ar dubļiem no centrālo laikrakstu slejām. B. Pasternaku izsauca pie ģenerālprokurora Rudenko, kur viņam tika paziņots, ka viņu varot sodīt „par valsts nodevību”. Milzīga spiediena ietekmē B. Pasternaks atteicās saņemt Nobela prēmiju, jo baidījās tikt izraidīts no PSRS. „Doktors Živago” dzimtenē drīkstēja iznākt tikai 1988. gadā.
Borisa Pasternaka darbi mūsu bibliotēkās
Jēkabs Janševskis (kristīts kā Jēkabs Janovskis, dzimis 1865. gada 16. februārī, miris 1931. gada 22. decembrī Rīgā) bija latviešu skolotājs, žurnālists un rakstnieks. Dzimis Nīgrandes pagasta Kalna Kricmaņos muižas kalpa ģimenē. Mācījies vietējā pagastskolā un Valtaiķu draudzes skolā.
Pirmā publikācija – recenzija par J. Velmes tulkoto G. E. Lesinga komēdiju „Minna fon Barnhelma” laikrakstā „Latvietis” 1884. gada 13. jūnijā. Turpat publicēti dzejoļi, feļetoni, atdzejojumi. Sarakstījis vairākus kultūrvēsturiskos romānus par Kurzemes senatni, kurus turpinājumos publicēja populārie 1920.–1930. gadu Latvijas žurnāli „Atpūta” un „Nedēļa”.
Pēc skolotāja tiesību iegūšanas J. Janševskis strādāja par mājskolotāju Lietuvā, tad par skolotāju Nīcas pagastskolā. No 1896. gada viņš sūtīja latviešu laikrakstiem savus tēlojumus no jūrnieku, zvejnieku un Lejaskurzemes lauku dzīves, ko publicēja „Latviešu Avīzes”, „Baltijas Vēstnesis”, „Māju Kalendārs” un „Balss”. 1902. gadā J. Janševskis pārcēlās uz dzīvi Rīgā un strādāja par žurnālistu laikrakstos „Vārds”, „Rīgas Avīze”, „Apskats”, „Dzimtene”, „Latvija”.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Tveras guberņu Krievijā, pēc tam dzīvoja Maskavā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas viņš 1918. gada vasarā atgriezās dzimtenē. 1919. gada oktobrī pārcēlās uz Rīgu, kur bija Latvijas Republikas valdības laikraksta „Valdības Vēstnesis” redakcijas loceklis un līdzredaktors.
Pēc 1921. gada J. Janševskis intensīvi nodarbojās ar vēsturisko romānu rakstīšanu. Savu pirmo romānu piecos sējumos „Dzimtene” par 1880.–1890. gadu dzīvi Kurzemē viņš ar pārtraukumiem rakstīja 40 gadus un pabeidza tikai 1924. gadā. Par Kurzemes hercogistes laikiem vēstošo „Bandavu” turpinājumos publicēja žurnāls „Nedēļa”, bet „Laimes bērnu” – „Atpūta”. Visi romāni izdoti atkārtoti gan Latvijā, gan trimdā.
Jēkaba Janševska darbi mūsu bibliotēkās
Jēkabs Kazaks (dzimis 1895. gada 18. februārī Rīgā, miris 1920. gada 30. novembrī Rīgā) bija latviešu gleznotājs un grafiķis. Piedalījies „Ekspresionistu grupas”, vēlāk Rīgas mākslinieku grupas izveidē, būdams tās teorētiķis un pirmais priekšsēdētājs.
Mācījies Ķeniņa reālskolā pie Jūlija Madernieka, vēlāk Rīgas pilsētas mākslas skolā, kuras direktors no 1909. gada bijis Vilhelms Purvītis, bet Pirmā Pasaules kara gados, kad skola beidza pastāvēt, V. Purvītis meklējis saviem audzēkņiem iespējas turpināt mācības Krievijas skolās, tāpēc šajā gadā J. Kazaks kopā ar Romanu Sutu devies uz Penzu, tur mācījies Penzas mākslas skolā figūru klasē, kurā iepazinies arī ar oforta tehniku.
Skolā mācījies aptuveni pusotru gadu un jau pirmajos 1916. gada darbos atklājies kā nobriedis mākslinieks. Šajā gadā devies uz Maskavu, kur iepazinis impresionistu, postimpresionistu, vecmeistaru darbus, apskatījis senkrievu ikonas un futūristu izstādi. Otrreiz šeit atgriezies 1917. gadā, kad apskatījis Anrī Matisa, Pablo Pikaso un citu mākslinieku darbus, no kuriem visvairāk ietekmējies no Andrē Derēna gotiski lauzīto formu darbiem.
1915. gadā strādājis Latviešu bēgļu apgādes komitejas kantorī. 1917. gada pavasarī atgriezies Rīgā, augustā pieteicies 5. Zemgales pulkā, bet, strēlniekiem dodoties prom, kad tie nav varējuši noturēt Rīgu, palicis pilsētā. 1920. gadā „Ekspresionistu grupa” pārtapusi par Rīgas mākslinieku grupu, kurai J. Janševskis bijis teorētiķis un pirmais priekšsēdētājs.
J. Kazaka mākslinieciskā darbība var tikt iedalīta trīs posmos: impresionisma ietekme (1912–1916), monumentāli sintezējoša glezniecība ar izteiksmes ekspresiju (1916–1918) un jauni dekoratīvās glezniecības meklējumi (1918–1920). Individuālā stilā oriģināli izpaužas 1910. –1920. gadu modernisma parādības latviešu glezniecībā. 1918. gada darbi kļuvuši gleznieciskāki, pieaugusi triepiena plastika. Pēdējā dzīves gadā radītie darbi ieguvuši optimistiskāku raksturu, krāsas kļuvušas gaišākas un skanīgākas.
Darbojies eļļas, akvareļa tehnikās, kā arī strādājis grafikā – linogriezumi, tušas zīmējumi, kokgriezumi. Pirmo reizi dažus savus zīmējumus izstādījis 1914. gadā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības organizētajā grafikas izstādē. Ir saglabājušās aptuveni 40 eļļas gleznas un ap 250 akvareļu un zīmējumu, no kuriem lielākā daļa atrodas Latvijas Valsts mākslas muzejā.
J. Kazaks bija viens no latviešu klasiskā modernisma izveidotājiem, kura daiļrades centrālā tēma – pirmā pasaules kara latviešu bēgļu traģiskais liktenis. Viņa darbs „Bēgļi” tiek uzskatīts par dramatiski ekspresīvāko un monumentālāko latviešu bēgļu traģēdijas un tautas likteņgriežu atveidojumu glezniecībā.
Literatūra par Jēkabu Kazaku mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 741 lpp. 100 mūsu laikmeta rakstnieki. - R.: Zvaigzne ABC, 2003. - 224 lpp. http://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%93kabs_Jan%C5%A1evskis http://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%93kabs_Kazaks http://lv.wikipedia.org/wiki/Boriss_Pasternaks
