Septembra ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Septembrī apaļa jubileja aprit Ļevam Tolstojam (185), Birutai Skujeniecei (125), Andrai Manfeldei (40) un Prospēram Merimē (210).
Ļevs Tolstojs (dzimis 1828. gada 9. septembrī, miris 1910. gada 20. novembrī) bija krievu rakstnieks, pedagogs un domātājs. Dzimis Jasnaja Poļanas muižā Tulas guberņā. Studējis Kazaņas universitātē, piedalījies Kaukāza un Krimas karā (1851–1855) un šajā laikā arī uzsācis savu literāro darbību. Viņa pirmie darbi ir autobiogrāfiski.
„Kaukāza stāsti” un „Sevastopoles stāsti”, kas Tolstojam atnesa „rakstnieka militārista” reputāciju, bija autobiogrāfiskas reportāžas no armijas dzīves, kurā viņš pieteicās kā brīvprātīgais. Jasnajā Poļanā Ļ. Tolstojs organizēja skolu zemnieku bērniem un kopā ar pieaicinātiem pedagogiem pats strādāja tur par pedagogu no 1859. gada.
Pēc skolu slēgšanas (1862) sāka rakstīt leģendāro „Karu un mieru”, kuru pabeidza 1870. gadā. Tolstoja otrs meistardarbs „Anna Kareņina” ir romāns par jaunu, precētu sievieti no Pēterburgas augstākajām aprindām, ko kaislība noved līdz laulības pārkāpumam un vēlāk līdz pašnāvībai. Rakstnieks uzrakstīja „Ābeci”, vairākas „Grāmatas lasīšanai”, kā arī darbus metodikas jomā. Iedziļinājies arīdzan rakstniecības un filozofiski reliģiozu problēmu risināšanā.
Biruta Skujeniece (dzimusi 1888. gada 21. septembrī, mirusi 1931. gada 8. augustā) bija latviešu rakstniece, aktrise. Mācījusies Āgenskalna Latvijas labdarības biedrības meiteņu skolā, V. Maldoņa, vēlāk A. Ķeniņas sieviešu ģimnāzijā, Filharmoniskās biedrības skolā Maskavā, studējusi dramatiskās mākslas augstskolā Berlīnē. Nodibinājusi un kādu laiku vadījusi savu Intīmo teātri.
1925. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā sākusi studēt tēlniecību un glezniecību. Pirmā publikācija – dzejolis „Dziesma apklususi” laikrakstā „Rīgas Apskats” 1908. gadā. B. Skujeniece ir bijusi ļoti apdāvināta, vispusīga un oriģināla personība, darbojusies daudzās kultūras jomās. Viņa bija viena no pirmajām dzejniecēm, kas latviešu dzejā ieviesa austrumu eksotiku, arī pilsētas motīvus, tēlus, atribūtiku un noskaņas. Sarakstījusi dzejoļu krājumu „Staru spārni pār dūmainu upurtrauku” (1925), bet 1988. gadā tika izdota izlase „Pusnakts vilcieni”.
Rakstniece un dzejniece Andra Manfelde dzimusi 1973. gada 26. septembrī Kuldīgā, mācījusies mākslas skolā, pusaudža gados lietojusi narkotikas, pēc tam ar Dieva palīdzību tikusi no tām vaļā. Dzīvojusi Krimuldas Krusta skolā, pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu ar tēlniecības diplomu mākslā.
Pirmās publikācijas lasāmas žurnālā „Karogs” 2002. gadā. No Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla „LUNA” redakcijas saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā „Gada balva 2003”. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā.
2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu „Tranšejas dievi rok”. 2005. gadā iznācis arī autobiogrāfiskais romāns „Adata”, kura centrā ir atkarība no narkotikām. Pēc romāna motīviem iestudēta rokopera „Adata” (mūzikas autors Zigmars Liepiņš).
2010. gadā A. Manfelde pati ir izdevusi stāstu grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā vēstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. Grāmatas stāstījums savīts no diviem elementiem – zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda fotoattēliem. Par dzejas krājumu „Betona svētnīcas” saņēmusi Annas Dagdas balvu. 2012. gadā tika izdots romāns „Dzimtenīte”.
Prospērs Merimē (dzimis 1803. gada 28. septembrī Parīzē, Francijā, miris 1870. gada 23. septembrī) bija ievērojams franču rakstnieks – prozaiķis, dzejnieks un dramaturgs, arī arheologs un vēsturnieks. Viņš studējis jurisprudenci un grieķu, spāņu, angļu un krievu valodu.
Literāta daiļradei raksturīgs misticisms, vēsturiskas tēmas. Viņš ietekmējies no Valtera Skota vēsturiskās literatūras un Aleksandra Puškina dramaturģijas. 1829. gadā tika izdota „Kārļa IX valdīšanas laika hronika”, ko toreiz uzskatīja par labāko vēsturisko romānu. Tomēr Merimē vārdu galvenokārt saista ar noveli, kuras mākslu viņš meistarīgi pārvaldīja. No rakstnieka novelēm kā spilgtākās minamas klasiski pilnīgā „Mateo Falkone”, „Kolomba” un sevišķi „Karmena”.
P. Merimē ar vienkāršību un izteiksmību tēlo spēcīgu pirmatnēju kaislību saviļņotus cilvēkus raksturīgā vidē. Viņa labākie darbi ir rūpīgi un samērīgi uzbūvēti, to stils – skaidrs, precīzs un objektīvs, tas rakstnieku tuvina lielajiem reālistiem.
Izmantotie avoti:
- Eiropas literatūras vēsture. – R.: SIA „Jāņa Rozes apgāds”, 2013. – 992 lpp.
- Latvijas konversācijas vārdnīca. 14. sēj. – R.: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 2002. – 1040 lpp.
- Literatūras rokasgrāmata skolēniem. – R.: Zvaigzne ABC, 1995. – 317 lpp.
- http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=185
- http://lv.wikipedia.org/wiki/Prosp%C4%93rs_Merim%C4%93
