Augusts Eglājs

Miķelis Bukšs savā „Latgaļu literaturas vēsturē” par Augustu Eglāju raksta, ka viņa dzeja ir klusa un silta miera pilna. Tā paužot dziļu dvēseli, kas arī lasītāja sirdī spēj pavērt dziļākus un skaistākus izjūtu apvāršņus. Tā nav bēgšana no dzīves, bet atgriešanās pie tās ar gaišu apskaidrotību. Bet profesors Vitolds Valeinis atzīst un akcentē, ka „Dzīsmas rudiņa saulei” kļuvušas par notikumu latgaliešu lirikas vēsturē tāpēc, ka ar tām pirmo reizi cilvēka dvēsele ienākusi Latgales dzejā. Kur tad meklējams dzejnieka spēks?

 

Biogrāfija

 

     Augusts Eglājs, īstajā vārdā Ciprijans Pokrotnīks, dzimis 1904. gada 4. oktobrī Bērzpils pagasta Līdumniekos. Pēc Līdumnieku sešklasīgās pamatskolas beigšanas Ciprijans dodas uz attālo Rēzekni, jo tur ir atvērta pedagoģiskā skola. Kā dzejnieks Augusts Eglājs Ciprijans piedzimst tad, kad žurnāls „Zīdūnis” divdesmitajos gados publicē viņa pirmos dzejoļus, kurus ievēro kritika un iemīl lasītāji.

 

 

     Skolotāja darbs un dzeja ir divi spārni, kas paceļ un nes Augusta Eglāja dzīves dienas. Dienesta laikā dzejnieks pabeidz Tautas universitāti, kur lekcijas lasa arī L. Paegle. Pēc karadienesta atkal seko darbs lauku skolā Aizupē, pēc tam – Līparūs, un tad dzejnieks sāk ģimnāzijas direktora gaitas Bērzpils skolā, vēlāk tiek nozīmēts par skolu inspektoru Bērzpils pagastā. Seko 1941. gads, arests, cietums… Ceļš uz skolu slēgts, blakus paliek tikai sapnis par dzeju. Pseidonīms dzejnieku pasargā, un kara ziemās Latgales laikrakstos un „Olūtā” atkal var lasīt dzejoļus, kas iepriecina sirdis, iedveš spēkus un vismelnākajā tumsā iededz cerību dzirksti. Pēckara laikā A. Eglājs vada Rīgas rajona Tautas izglītības nodaļu, ir literatūras skolotājs, studē Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, aktīvi darbojas Zinātņu Akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtā. Pēdējos dzīves gadu desmitus A. Eglājs pavada Salaspilī un 1994. gada 2. oktobrī mirst divas dienas pirms 90. mūža gadskārtas. Apglabāts Salaspils kapos.

 

 

Daiļrade

 

     1936. gadā izdots dzejoļu krājums latgaliešu valodā („Dzīsmas rudiņa saulei”), 1983. – latviski („Vakara dūmakā zilgā”). Galvenā A. Eglāja dzejas raža apkopota grāmatā „Varaveiksna” (1995). Dzejnieks patiesi un gleznaini attēlo Latgales dabu un cilvēku likteņus. Sevišķi tuvs autoram ir rudens motīvs.

 

 

Plašu vietu dzejā aizņem intīmā lirika: „Mōtes ilgas”, „Atmiņas”, „Domas”, „Ak, nenāc vairs, man tavas ilgas svešas”, „Mīlestībai” u. c. Tā ir sirsnīga, iejūtības, noskaņu un pārdomu pilna, bez tukšvārdības.

 

 

Daļa dzejoļu veltīta novadniekiem („Pīteram Voitkānam”, „Jānim Loginam”, „Tāvam”, „Latgales keramiķiem”, „Strēlnieks”), parādot viņu ilgas pēc cēlākas un pilnīgākas dzīves un cīņu par to, darba tikumu un gara daili.

 

 

     Dzejnieks Alberts Spoģis par A. Eglāja dzeju žurnālā „Dzeive” rakstīja: „Eglōja bolss myusu lirikā ir vīns storp skaistōkajim, jys sylda vysus vīnaiž, jo kotrys tur var atrast sev pīmārōtu tematu un nūskaņu.” Bet Andrejs Vējāns teic: „Vyss, kam pīsaskar Ciprijans Pokrotnīks – Augusts Eglōjs, skaņ ar lobim, sirsneigim, gūdeigim un tōlim atbolsim. Tys pasarōda jō audzēkņu myužu gōjīņūs, jō stōdeitōs ōbeļneicos un jō dzejūļus. Kod tūs palaseisit, tod īraudzeisit, cik skaista ir myusu zeme, cik korsta mīlesteiba myusus izauklējuse, cik tōli jōskrīn byus myusu mozbārnim.”

 

 

    Aicinām aplūkot Augustam Eglājam veltīto izstādi Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā!   

 

 

Izmantotā literatūra

M. Bukšs Latgaļu literaturas vēsture. - P/s Latgaļu izdevnīceiba,1957. - 782 lpp.
A. Eglōjs Dzīsmas rudiņa saulei. - P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1958. - 125 lpp.
A. Eglōjs Varaveiksna. - Rēzekne: Latgolas kulturas centra izdevnīceiba, 1995. - 203 lpp.
Augustam Eglojam – 85 // Mōras zeme. - 1989.g.28.oktobris

P. Zeile Klusa un sylta mīra pylna // Zemturs. - 1996.g.12.jūlijs