Rūdolfs Blaumanis, Mārtiņš Zīverts, Vladimirs Visockis un citi

Detaļas
Janvāra ievērojamie jubilāri

     Rakstnieki, dzejnieki, filozofi, dziedātāji un aktieri… Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Janvārī apaļa jubileja aprit Rūdolfam Blaumanim (150), Mārtiņam Zīvertam (110), Aleksejam Tolstojam (130), Robertam Mūkam (90), Stendālam (230) un Vladimiram Visockim (75).

 

     Rūdolfs Blaumanis ir spilgtākais 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieks, kā arī stāstniecības un dramaturģijas reālpsiholoģiskā virziena pamatlicējs Latvijā. Viņš piedzima 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižnieka Tranzē kalpu mājā un pavadīja tur pirmos četrus mūža gadus. R. Blaumaņa tēvs bija muižas pavārs, bet māte – istabene.

 

     Vēlāk par R. Blaumaņa mājām kļuva rentes mājas „Braki”. Desmit gadu vecumā Rūdolfs sāka skolas gaitas Annas Rubīnas četrklasīgajā privātskolā Ogres pagastā, tad vācu tirdzniecības skolā Rīgā. „Braku” mājās viņš atgriezās pēc savas divdesmitās dzimšanas dienas. No 1887. gada viņš ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem dzīvoja Rīgā.

 

     Tā kā bija ļoti daudz lasījis vācu oriģinālliteratūru, R. Blaumanis labi prata vācu valodu. Algotu darbu viņš strādāja periodiskajos izdevumos „Zeitung für den Stadt und Land”, „Dienas Lapa”, „Mājas Viesis”, „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Pēterburgas Avīzes”, „Latvija”. Lasītāji iepazina Blaumani gan kā asprātīgu teātra recenzentu, gan satīrisku feļetonu un literāru tēlojumu autoru.

 

     R. Blaumanis sacerēja arī liriskus un satīriskus dzejoļus, taču viņa daiļrades kodols ir aptuveni desmit noveles, tostarp „Pērkona negaiss”, „Raudupiete”, „Salna pavasarī”, „Purva bridējs”, „Andriksons”, „Nāves ēnā”, un dažas lugas, starp kurām ir drāma „Indrāni”, mūsdienās joprojām ļoti populāra ir luga „Skroderdienas Silmačos”.

 

     Blaumaņa stāstu sižeti parasti nonāk līdz traģiskam vai dramatiskam atrisinājumam, taču allaž kaut kas arī netiek līdz galam pateikts, ļaujot lasītājam domās ielūkoties psiholoģiskajās vai eksistenciālajās dzīlēs.

 

     Rakstnieks nomira ar tuberkulozi Takaharju sanatorijā Somijā 1908. gada 4. septembrī. Pārvests uz Latviju, apbedīts Ērgļu kapos, kur 1923. gadā uzstādīts piemineklis. 1929. gadā R. Blaumaņa piemiņai uzstādīts piemineklis arī Rīgā. Bijušā Madonas rajona „Brakos” 1959. gadā atvērts memoriālais muzejs. Jaņa Rozentāla bijušajā dzīvoklī Rīgā, kur R. Blaumanis savulaik īrēja istabu, tagad atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs, kur iekārtota rakstniekam veltīta ekspozīcija.

 

     Dramaturgs Mārtiņš Zīverts dzimis 1903. gada 5. janvārī Mežmuižā, tagadējā Augstkalnē. Viņa bērnība saistās ar pārcelšanos no vienām mājām uz citām, jo vecāki dzīvoja ar ticību, ka citās mājās būs labāk.

 

     Mārtiņa mācību gadi sākās Berķenes skolā, taču tos pārtrauca Pirmais pasaules karš. Beidzoties karam, M. Zīverts ar kājām devās uz Jelgavu, kur iestājās pamatskolas priekšpēdējā klasē. Skolas laikā viņš saslima ar tuberkulozi, pēc ģimnāzijas pabeigšanas pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas, vēlāk ar nieka divdesmit latiem kabatā devās uz Romu, lai uzsāktu studijas universitātē, bet spiedīgo materiālo apstākļu dēļ tās nācās pārtraukt.

 

     Atgriezies dzimtenē, M. Zīverts iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā. Strādāja viņš gan laikrakstā „Jaunais Zemgalietis” Jelgavā, gan Tehniskajā institūtā Rīgā. No 1938. līdz 1940. gadam bija Nacionālā, bet no 1940. līdz 1944. gadam – Dailes teātra dramaturgs jeb literārais padomnieks.

 

     M. Zīverts ir viens no izcilākajiem latviešu trimdas rakstniekiem, viņš ir sarakstījis vairāk nekā 50 darbus. Populārākās M. Zīverta pirmskara lugas bija „Minhauzena precības”, „Ķīnas vāze”, „Cilvēks grib dzīvot”, „Nauda”, „Trakais Juris” un „Vara”. Rakstnieks aktīvi piedalījās latviešu kultūras dzīvē, sākoties Otrajam pasaules karam, viņš devās trimdā uz Zviedriju. Paša pieredzētais bēgļu nometņu dzīves skaudrums un dramatisms ar klaju tiešumu atspoguļojas drāmās „Kāds, kura nav” un „Cenzūra”.

 

    M. Zīverts nomira 1990. gada 4. oktobrī Stokholmā, bet viņa mūža mājvieta atrodas Rīgas Meža kapos.

 

     Grāfs Aleksejs Nikolajevičs Tolstojs, krievu rakstnieks, dramaturgs un publicists, dzimis 1883. gada 10. janvārī. Viņa māte bija attāla radiniece dekabristam Turgeņevam. Grāfa titulu un uzvārdu Aleksejs ieguva 1900. gadā pēc sava formālā tēva Nikolaja Aleksandroviča Tolstoja mantojuma.

 

     Kad 1901. gada maijā, pabeidzis Samāras reālskolu, Aleksejs aizbrauca uz Pēterburgu un sāka studēt Pēterburgas tehnoloģiskajā institūtā, par rakstniecību viņš vēl nedomāja, bet dzejoļus jau rakstīja, lielākoties par mīlestību.

 

     Pirmais A. Tolstoja stāsts tika publicēts 1908. gadā žurnālā “Ņiva”, tas saucās „Vecais tornis”. Nerimstoši strādājot pie darba galda, tika radīti romāni „Jocīgie cilvēki”, „Klibais kungs”, īsie un garie stāsti, lugas un daudzi citi darbi.

 

     Kad Krievijā risinājās revolucionārie notikumi, A. Tolstojs kopā ar savu trešo sievu bija pārcēlies uz Odesu, un tur, it kā nemieru pilnībā neskarts, rakstnieks sarakstīja fantastisko garstāstu „Grāfs Kaliostro”.

 

     Pēc pārcelšanās uz Parīzi sākās rakstnieka emigrācijas dzīves periods, kurā viņš arī nepārtrauca rakstīt. Šajos gados tapa nostaļģiskais garstāsts „Ņikitas bērnība” un romāns „Moku ceļš”. Krievijā A. Tolstojs atgriezās 1923. gadā ar romānu „Aelita”, kuram sekoja „Inženiera Garina hiperboloīds”, stāsts „Piecu savienība” un romāns „Ņevzorova piedzīvojumi jeb Ibikuss”. Turpinājās arī darbs pie triloģijas „Moku ceļš”. Tolstoja personīgajā dzīvē atkal notika pārmaiņas.

 

     1935. gada rudenī rakstnieks pārcēlās uz Maskavu jau ar ceturto sievu, ieguva akadēmiķa nosaukumu, kļuva par Augstākās Padomes deputātu, saņēma ordeņus un divas Staļina prēmijas. Daudz laika un spēka A. Tolstojs patērēja sabiedriskajā darbā: rakstīja rakstus un esejas, lasīja paziņojumus un lekcijas, uzstājās ar runām un aicinājumiem.

 

     1944. gada jūnijā A. Tolstojam tika atklāts ļaundabīgs audzējs, un 1945. gada 23. februārī rakstnieks aizgāja mūžībā.

 

     Dzejnieks un filozofs Roberts Mūks (īstajā vārdā Roberts Avens) dzimis 1923. gada 14. janvārī Galēnu pagastmājā Rēzeknes apriņķī, kur viņa tēvs strādāja par skrīveri. Mācības viņš uzsāka Dricānos un ar pūlēm pabeidza pamatskolu Maltas pagastā. Par pīpēšanu un citām izdarībām viņam nācās aiziet no skautiem.

 

     Tad tēvs Robertu nosūtīja uz Aglonas klasisko ģimnāziju, kur katru dienu ģimnāzistiem kopsolī bija jāiet uz Svēto Misi. Kā atzinis pats R. Mūks, par spīti visām dumpībām Aglonas ģimnāzijā pavadītajā laikā viņā izveidojies kāds reliģisks noslāņojums, katoliski hierarhisks lietu skatījums, kas saglabājies visa mūža garumā.

 

     No Aglonas R. Mūks pārcēlās uz Rīgu un iestājās 1. Valsts klasiskajā ģimnāzijā, kur viņam radās dziļa interese par sengrieķu un latīņu valodu un apbrīna pret klasisko senatni. Rīgā R. Mūks labprāt apmeklēja latviešu filozofu T. Celma, P. Jureviča un P. Dāles priekšlasījumus.

 

     Ģimnāzijas gados ar pseidonīmu R. Lūks parādījās pirmie R. Mūka dzejoļi latgaliski un filozofiskie sacerējumi „Rēzeknes Ziņās” un Daugavpils avīzē „Daugavas Vēstnesis”. Vēlāk R. Mūks daudz publicējās žurnālā „Ceļa Zīmes”, laikrakstos „Laiks”, „Londonas Avīze” u. c.

 

     Lai varētu studēt, pēc ģimnāzijas beigšanas (1942. gadā) R. Mūkam nācās vienu gadu pavadīt darba dienestā Vācijā. Atgriezies Rīgā, viņš iestājās Latvijas Universitātes Klasiskās filoloģijas fakultātē, kur paguva noklausīties tikai vienu lekciju, jo bija jāiet leģionā.

 

     Ticis brīvībā no leģiona, viņš iestājās Vircburgas universitātes Filozofijas fakultātē, kur gan nekāda nopietna studēšana neiznāca. Vēlāk R. Mūks devās uz Baltijas universitāti Hamburgā, taču drīzumā tā tika likvidēta un viņš atgriezās Vircburgas nometnē. Izjūtot vēlēšanos būt par priesteri, 1946. gadā R. Mūks devās uz Beļģiju, kur pēc kāda studijās pavadīta laika tomēr saprata, ka neies garīdznieka ceļu.

 

     Laiku pastrādājis fabrikā, viņš iestājās Briseles universitātes Žurnālistikas fakultātē, ko beidza 1953. gadā, iegūdams maģistra grādu. 1954. gadā R. Mūks izceļoja uz ASV, apmetās Mičiganas štatā un iestājās Mičiganas universitātē. Pēc pusotra gada viņš bija saņēmis maģistra grādu bibliotēkzinībās un dabūja darbu kādā katoļu koledžas bibliotēkā.

 

     50. gadu vidū R. Mūks sāka presē publicēt savus dzejoļus, bet 60. gados sāka parādīties viņa filozofiskie apcerējumi un esejas angļu valodā. Sekoja studijas Ņujorkas Fordhama universitātes Filozofijas fakultātē un filozofijas doktora grāda iegūšana. Filozofijā R. Mūks galvenokārt ir pievērsies arhetipiskajai psiholoģijai un Austrumu reliģijām. Viņš mēģina uzcelt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.

 

     1980. gadā iznāca pirmā R. Mūka psiholoģiskā grāmata „Iztēle ir realitāte”. Tā balstās uz K. G. Junga, D. Hilmana, M. Heidegera un H. Korbēna atziņām un pētījumiem. R. Mūks ir veicis pētījumus arī par P. Tillihu, antropozofiju un tās dibinātāju R. Šteineru u. c. Angliski rakstītos filozofiskos sacerējumus viņš publicēja ar īsto vārdu Roberts Avens. Viņa grāmatas tulkotas daudzās pasaules valodās.

 

     60. gadu sākumā trimdas periodikā sāka parādīties R. Mūka dzejoļi, pirmais krājums „Nāve un Otto” iznāca 1982. gadā. Viņa dzejā izpaužas ass intelekts un skeptiska ironija, kas apvienota ar alkām pēc mīlestības, maiguma, jutekliskā un garīgā, Zemes un kosmosa, cilvēka un dabas vienotības, par dominanti uzskatot cilvēka mūžīgo atrašanos starp neziņu, tumsu, instinktiem un garīgo aktivitāti, skaistuma un humānisma sargāšanu, starp piesaisti laikmeta maldiem un vēlmi atrast un izjust ārpuslaicīgo.

 

     Amerikā R. Mūks bija Latvijas Rakstnieku apvienības (LaRA) biedrs. Latviju pēc ilga laika viņš atkal ieraudzīja 1989. gadā. Periodiski dzīvodams gan ASV, gan Latvijā, viņš bija Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, kļuva par šīs augstskolas goda doktoru.

 

     Kopš 1998. gada R. Mūks dzīvoja Rīgā, turpinot publicēt grāmatas. 2001. gadā iznākušais dzejoļu krājums „Ar pīpi uz mākoņu malas” ir saņēmis K. Barona fonda prēmiju. Miris 2006. gada 4. janvārī, apbedīts Galēnu kapos.

 

     Franču rakstnieks Lisjēns Levēns Stendāls (īstajā vārdā Anrī Marī Bels) dzimis 1783. gada 23. janvārī Francijā tiesu palātas advokāta ģimenē. Māte mirusi agri, tēvs gandrīz nemaz nenodarbojies ar dēla audzināšanu, uzticēdams viņu katoļu abatam, kura pedagoģijas māksla panāca to, ka Stendāls neieredzēja ne baznīcu, ne reliģiju. Slepeni viņš sāka iepazīties ar filozofiju.

 

     Spēcīgie iespaidi un bērnības gadu pārdzīvojumi, kas saistīti ar pirmo franču revolūciju, kļuva par noteicošo faktoru rakstnieka pasaules uzskata izveidē. Uzticību revolucionārajiem ideāliem viņš saglabāja visu mūžu.

 

    1800. gadā Stendāls iestājās Napoleona armijā un kopā ar to veica vairākus karagājienus. Sākumā viņš Napoleonu idealizēja, un tas ir atspoguļojies arī viņa darbos. Attieksme pret Napoleonu krasi izmainījās pēc tam, kad Napoleons kļuva par Francijas imperatoru.

 

     Pēc Napoleona varas krišanas Stendāls dzīvoja Itālijā, viņš iemīlēja šo zemi, un tai ir liela nozīme rakstnieka uzskatu veidošanās procesā. Atgriešanās Francijā bija smaga, jo tur valdīja viņa nīstie Burboni. Stendāla drosmīgā, neatkarīgā doma, līdzjūtība pret revolucionāriem, ateisms un viņa protesta pilnie tēli darīja vienlīdz smagu dzīvi kā Francijā, tā arī Itālijā. Iebraucis Francijā uz pāris dienām, viņš 1842. gada 23. martā mira uz kādas no Parīzes ielām.

 

     Slavu Stendāls iemantoja ar romāniem „Armansa”, „Sarkanais un melnais”, „Parmas klosteris” un „Lisjens Levēns”, kas veidoti kritizētāja reālisma metodē. Stendāla romāns „Sarkanais un melnais” ir viens no pazīstamākajiem 19. gadsimta literārajiem darbiem, bet „Lisjēns Levēns” ir visaugstāk vērtētais romāns.

 

     Padomju kulta dziedātājs, dziesmu autors un aktieris Vladimirs Visockis dzimis 1938. gada 25. janvārī ebreju izcelsmes padomju virsnieka un vācu valodas tulkotājas ģimenē. 1941. – 1943. gadā kopā ar māti evakuējies no Maskavas un dzīvojis Čkalovas (tagad Orenburgas) apgabalā.

 

     Pēc kara Visocka vecāki izšķīrās un zēns palika dzīvot kopā ar tēvu. 1947. – 1949. gadā Visockis dzīvoja tēva dienesta vietā – padomju okupācijas zonā Vācijā. No 1956. līdz 1960. gadam V. Visockis mācījās Maskavas akadēmiskā Dailes teātra skolā studijā. Pēc tam ar pārtraukumiem četrus gadus nostrādāja Maskavas A. Puškina dramatiskajā teātrī.

 

     1959. gadā V. Visockis sāka filmēties epizodiskās lomās kino, bet sešdesmito gadu sākumā sacerēja savas pirmās dziesmas, 1964. gadā sāka darboties Maskavas Tagankas Drāmas un komēdijas teātrī, kur strādāja līdz pat mūža beigām.

 

     Plašāk pazīstams V. Visockis kļuva pēc 1967. gadā iznākušās S. Govoruhina filmas „Vertikāle”, kurā viņš darbojas vienā no galvenajām lomām. Filmā skan arī vairākas V. Visocka dziesmas, tajā skaitā populārā „Dziesma par draugu”.

 

    Laulība ar franču aktrisi Marinu Vladi māksliniekam deva iespēju brīvi izbraukt no Padomju Savienības, ko viņš arī regulāri izmantoja. Turpmākajos gados V. Visockis intensīvi darbojās teātrī, rakstīja dziesmas, kā arī filmējās kino – kopā viņš ir piedalījies ap 30 filmās.

 

     Kapteiņa Žeglova tēls, ko Visockis atveidoja 1979. gada televīzijas seriālā „Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”, kļuva par spilgtāko viņa lomu kino. Nesaudzīgais dzīves režīms un pārmērīga alkohola lietošana sagrāva V. Visocka veselību. 1980. gada 25. jūlijā viņš miegā mira, mākslinieks apbedīts 28. jūlijā Vagaņkovas kapsētā.

 

 

Izmantotie avoti