Oktobra slavenības. Ieskaties, atceries, uzzini

Detaļas
Oktobra ievērojamie jubilāri

     Rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, mūziķi, sabiedriskie darbinieki… Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Oktobrī apaļa jubileja aprit Eduardam Veidenbaumam, Ingai Ābelei, Marinai Cvetajevai, Veronikai Strēlertei, Migelam de Servantesam, Andrejam Eglītim un Nikolo Paganīni.

 

     Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā) bija latviešu dzejnieks. Kopš 1872. gada dzīvoja tēva nopirktajos Kalāčos. No 1878. līdz 1880. gadam mācījās Cēsu draudzes skolā, bet no 1880. līdz 1881. gadam – Cēsu apriņķa skolā, 1886. gadā beidza Rīgas guberņas ģimnāziju, no 1887. līdz 1889. gadam studēja tieslietas Tērbatas universitātē. Sastāvēja P. Pīpkalēja vadītajā literārajā pulciņā Pīpkalonijā. 1889. gadā līdzekļu trūkuma dēļ studijas pārtrauca, strādāja par mājskolotāju Rūjienā, kur iepazinās ar skolotāju Olgu Losu, kurai E. Veidenbauma dzīvē bija īpaša nozīme. Dzejnieks prata 10 valodas. Liela garīgā slodze, trūcīgie materiālie apstākļi un tuberkuloze bija par iemeslu dzejnieka negarajam mūžam. Īsi pirms nāves E. Veidenbaumam par rakstu „Apcerējumi iz mehānikas” tika piešķirta Krišjāņa Valdemāra prēmija. 1896. gadā iznāca E. Veidenbauma „Dzejas” E. Treimaņa sakārtojumā. E. Treimanis sakārtojis arī dzejnieka Kopotus rakstus un uzrakstījis tiem plašu dzejnieka dzīvesstāstu. Kalāčos ir E. Veidenbauma piemiņas muzejs un piemineklis. 1967. gadā nodibināta Veidenbauma prēmija.

 

     Inga Ābele (dzimusi 1972. gada 5. oktobrī, īstajā vārdā Ingrīda Ābele  ) – latviešu rakstniece, psiholoģisku prozas un dramaturģijas darbu autore. Sarakstījusi stāstu krājumus „Akas māja” (1999), „Sniega laika piezīmes” (2004), romānus „Uguns nemodina” (2001), „Paisums” (2008, Baltijas Asamblejas balva literatūrā 2009), „Kamenes un skudras” (2010), dzejoļu krājumu „Nakts pragmatiķe” (2000), lugas „Dzelzszāle” (2001; iestudēta Latvijā, Dānijā, Somijā), „Tumšie brieži” (periodikā 2000. g., 2001. g., vienlaikus iestudēta – Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras teātrī, 2002. g. Vācijā – Štutgartes Valsts teātrī, 2008. g. – Grieķijā, 2006. g. luga Viestura Kairiša režijā ekranizēta), „Jasmīns” (2003), dienasgrāmatu un ceļojumu aprakstu „Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” (2005), dzejas un dzejprozas darbu „Atgāzenes stacijas zirgi” (2006), 2008. gadā klajā nākusi darbu „Izlase”. 2003. gadā piešķirta Literatūras gada balva par dramaturģiju, 2004. gadā – Literatūras gada balva par īsprozas krājumu „Sniega laika piezīmes”.

 

     Marina Cvetajeva (dzimusi 1892. gada 8. oktobrī Maskavā, mirusi 1941. gada 31. augustā) bija krievu dzejniece, dramaturģe, prozaiķe un esejiste. Četru gadu vecumā iemācījusies lasīt, viņa lasīja visu pēc kārtas. Mātes tuberkulozes dēļ Marina trīs ziemas pavadīja ārzemēs gan kopā ar māti, gan slēgtās franču un vācu pansijās. Abas šīs valodas meitene apguva pilnībā. Marinas māte mira, kad meitenei bija nepilni četrpadsmit, bet tēvs aizgāja mūžībā, divdesmit gadus vecai esot. 1909. gadā M. Cvetajeva Sorbonnā noklausījās vecfranču literatūras kursu, bet atgriezusies 1910. gadā izdeva savu pirmo dzejoļu grāmatu „Vakara albums”. Jau dzejnieces pirmie dzejoļi radīja ievērību – viņas dzejas intimitāti un atklātību atzīmēja krievu dzejnieks M. Vološins. Pazīstamākie M. Cvetajevas dzejoļu krājumi ir „Verstis” (1921), „Amats” (1923) un „Pēc Krievijas” (1928).

 

     Veronika Strēlerte (dzimusi 1912. gada 10. oktobrī, mirusi 1995. gada 6. maijā, īstajā vārdā Rudīte Johansone) bija dzejniece, atdzejotāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda locekle (1992). V. Strēlerte ir mācījusies Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas ģimnāzijā, Rīgas 2. pilsētas vidusskolā, 1941. gadā beigusi Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Strādājusi redakcijā „Mana Māja” par galveno redaktori (1942–1943), Berlīnē par laikraksta „Daugavas Vanagi” vadītāju (1944–1945), vēlāk atgriezusies Latvijā, bet 1945. gada maijā emigrējusi uz Zviedriju, kur strādājusi gadījuma darbus, vēlāk – apgādā „Daugava” par korektori, firmā „Transmaritim” par tulkotāju, lasījusi lekcijas latviešu valodā un literatūrā Stokholmas universitātē. Saņēmusi Kultūras fonda balvu (1946, 1961, 1982). 1996. gadā nodibināta Strēlertes stipendija literatūras pētniecības darbam Latvijā. Dzejā dominē trimdinieka svešatnības, cilvēka likteņa nolemtības izjūta, mirkļa realitātes un mūžības pretstata tēlojums. Dzejoļu krājumi: „Vienkārši vārdi” (1937), „Lietus lāse” (1940), „Mēness upe” (1945), „Gaismas tuksneši” (1951), „Žēlastības gadi” (1961), „Pusvārdiem” (1982). Izdota izlase „Mans laiks” (1992). Rakstījusi arī kultūrfilozofiskus apcerējumus, stāstus un tēlojumus. Nozīmīgākie tulkojumi: E. T. A. Hofmaņa „Runča Mura dzīves uzskati”, Voltēra „Kandids”, G. Flobēra „Bovarī kundze”, A. Dimā „Trīs musketieri”, J. V. Gētes dzeja.

 

     Dons Migels de Servantess Saavedra (kristīts 1547. gada 9. oktobrī, miris 1616. gada 23. aprīlī) bija kastīliešu rakstnieks. Viens no retajiem sava laika humānistiem, kam literārajos darbos izdevās reālistiski atspoguļot 16. gadsimta nogales krīzi spāņu tautas dzīvē. Tas jūtams gan viņa „Paraugnovelēs”, gan izcilajā parodijromānā „Dons Kihots”, kurš publicēts 65 valstīs un tiek uzskatīts par pirmo moderno romānu un vienu no nozīmīgākajiem darbiem literatūras vēsturē.

 

     Andrejs Eglītis (dzimis 1912. gada 21. oktobrī, miris 2006. gada 23. februārī) bija dzejnieks un sabiedriskais darbinieks. LZA goda loceklis (1992). 1945. gadā emigrējis uz Zviedriju, bet kopš 1998. gada dzīvoja Latvijā. A. Eglīša dzejas galvenais vēstījums un stūrakmens ir patriotisms un tēvzemes mīlestība, trimdā rakstīto liriku caurauž mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Tomēr visu viņa dzeju caurstrāvo pārliecība, ka Latvijas brīvība ir neizbēgama. A. Eglīša darbi bija viens no daudzajiem elementiem, kas trimdas latviešu sabiedrībā visus 50 gadus uzturēja ticību Latvijas brīvībai. Sarakstījis dzejoļu krājumus „Zelta vālodze”, „Varavīksna” (abi 1939), „Nīcība” (1942), „Uz vairoga” (1946), „Nesaule” (1953), „Lāsts” (1961), „Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā” (1972), „Svešais cirvis cērt un cērt” (1986), „Tauta manas mājas” (1993). Izdota dzejoļu izlase „Vienmēr kāda zvaigzne aust” (1993), mīlas lirikas krājums „Roka roku rokā tur” (1997), krājums „Sila priede” (2001, autora sakārtots). Sarakstījis publicējumu krājumu „Dvēseļu cietoksnis” (1945). Andrejs Eglītis bija Latvijas Nacionālā fonda organizētājs un vadītājs (1947–1998).

 

     Nikolo Paganīni (dzimis 1782. gada 27. oktobrī, miris 1840. gada 27. maijā) bija itāļu vijolnieks, altists, ģitārists un komponists, viens no godājamākajiem sava laika vijoles virtuoziem. N. Paganīni stipri paplašināja vijoļspēles tehnikas iespējas un ieviesa jaunus faktūras veidus, viņš bija spējīgs nospēlēt sarežģītus skaņdarbus, izmantojot tikai vienu no četrām vijoles stīgām. Pastāv nostāts par to, kā pirms kārtējā koncerta kāds N. Paganīni skauģis un nelabvēlis, gribēdams izjaukt viņa uzstāšanos, iezāģējis trīs viņa vijoles stīgas. Tām pārtrūkstot koncerta laikā, N. Paganīni neapjucis un nospēlējis savu programmu līdz beigām uz vienas vienīgas stīgas. Pateicoties sarežģītiem akordiem, N. Paganīni dažkārt radīja ilūziju, ka skan vairākas vijoles, nevis tikai viena. Viņa slavenākais skaņdarbs ir Caprice No. 24 in A minor, Op. 1. Vēl ir sacerējis koncertus vijolēm, 6 sonātes vijolei un ģitārai, 15 kvartetus vijolei, ģitārai, altam un čellam u. c.

 

Izmantotie avoti