Foto: A. Keirāne
No 12. līdz 20. jūlijam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāma izstāde „Smaržu maģijas gūstā”.
„Smaržas – neredzams, bet neaizmirstams un nepārspējams modes aksesuārs. Tas vēsta par sievietes ierašanos un atgādina par viņu, pat tad, kad tā jau ir prom.” (Koko Šanele.)
Vai zināji?
Par smaržvielu dzimteni tiek uzskatītas austrumu zemes, un pirmo parfimēru uzmanību kā Indijā un Polonēzijā, tā Ēģiptē un Persijā saistīja dabas dotās izejvielas – smaržīgie dienvidu ziedi un dažādas augu eļļas.
Senie asīrieši ar aromātiskajām eļļām iesmaržināja ne tikai seju un rokas, bet arī visu ķermeni, pat apmetni un galvassegu.
Senās Ēģiptes valdniece Kleopatra tika dēvēta par kosmētikas un parfimērijas valdnieci.
Senās grieķietes bija iecienījušas rožu, īrisu un jasmīnu smaržas.
12. gs. vidū, kad augstdzimušie ļaudis sāka labāk apgūt higiēnas jomu, par smaržu galvaspilsētu kļuva Venēcija.
Pirmā oficiālā smaržu fabrika tika radīta 1608. gadā Florencē Sv. Marijas klosterī.
Odekolonu radīja 1709. gadā Ķelnē pēc kādas senas austrumu receptes, to sauca par Ķelnes ūdeni – franciski Eau de Cologne, no tā arī cēlās nosaukums odekolons. Tā kā Ķelnes ūdens bija visai spēcīgs, dāmas to atvēlēja vīriešiem.
Katrām smaržām ir sava vēsture. Visbiežāk tās tiek radītas par godu kādam izcilam cilvēkam vai mūža mīlestībai, smaržas reizēm mēdz veltīt arī kādai mistiskai dievietei vai burvju fejai.
Smaržu iedalījums atkarībā no koncentrācijas: Parfum, Eau de Parfum, Eau de Toilette, Eau de Cologne.
