Latvijas pilis un muižas – arhitektūras stilu reprezentētājas

Detaļas

(18. aprīlis – Starptautiskā pieminekļu aizsardzības diena)

                                                                                         

 
Attēlā: Stāmerienas pils 

     Iepazīstot Latvijas muižu arhitektūru, var izsekot arhitektūras stilu attīstībai. Izrādās, ka no 13. līdz 16. gs. uzcelts vairāk nekā simts ordeņa un bīskapu piļu. Dažas viduslaiku pilis ir saglabājušās līdz mūsdienām (piemēram, Ventspilī, Dundagā, Rīgā, Ēdolē, Bauskā). Tās sniedz interesantas liecības par gotikas, renesanses un manierisma stila izpausmēm. 

     18. gs. vidū muižu arhitektūrā valdīja baroks. Kurzemē strādāja ievērojamais Krievijas galma arhitekts F. B. Rastrelli. 18. gs. otrajā pusē Latvijā plaši izplatījās apgaismības idejas un līdz ar tām – šī laikmeta stils klasicisms. 19. gs. sākumā lauksaimniecības uzplaukums veicināja arī jaunu saimniecības kompleksu būvniecību. Saimniecības ēkas kopā ar muižas īpašnieka mājokli veidoja stilistiski un mākslinieciski vienotu arhitektūras ansambli.

 

     18. gs. beigās un 19. gs. sākumā paralēli klasicismam attīstījās jauns stila virziens – romantisms. Sākumā muižās tas izpaudās ainavu parku veidošanā. Tajos uzmanību pievērsa t. s. mazajai arhitektūrai – paviljoniem, pieminekļiem, mākslīgām pilsdrupām. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži ar šādām arhitektūras formām bagāti parki, piemēram, Alūksnē, Remtē un Jaungulbenē.

 

     19. gs. 30. gados muižu arhitektūrā tika ieviestas neogotikas formas, kas popularitāti ieguva vēlāk – 19. gs. 60. un 70. gados. Vecauces, Alūksnes, Odzienas, Preiļu un Vecsalienas pils ir izcilākie šī stilistiskā virziena piemēri.

 

     Ne mazāk populāra Latvijas muižu arhitektūrā ir neorenesanse. Īpaši jāpiemin tādi muižu arhitektūras pieminekļi kā Cesvaines, Vecgulbenes, Vērenes un Bebrenes.

 

     19. gs. otrajā pusē ar neorenesansi konkurēja neobaroks. Neogotikas formas, kas izpaudās racionālā apdarē un stilam atbilstošā materiālu ieviešanā, saliedējās t. s. ķieģeļu stila celtnēs. To var redzēt, apskatot Jaunmoku, Puikules un Priekules pili.

 

     19. gs. otrajā pusē bija vērojama arī klasicisma tradīciju atdzimšana. Raksturīgākie piemēri ir Gaujienas, Zentenes, Nogales un Lielīvandes pils.

 

     20. gs. sākumā muižu arhitektūrā parādījās jauni, eklektismam pretēji telpiskā un dekoratīvā risinājuma principi, kas sekmēja jūgendstila attīstību. Muižu arhitektūrā bija sastopama racionālā ievirze. Par to pārliecina Lielbātas, Lakšu un Veckārķu pils.

 

     Daudzām ievērības cienīgām muižu ēkām liktenīga kļuva 1905. gada revolūcija. Nemiernieki dedzināja pilis un kungu mājas, izpostīja to interjeru un gadsimtiem uzkrātās mākslas vērtības. Vēlāk sekoja izpostīto ēku atjaunošana, kurai nereti piemita savam laikam progresīvas restaurācijas iezīmes. Tika celtas arī jaunas ēkas. Daļa no tām attiecināma uz tā saucamo dzimtenes stilu (Heimatstil). Minētais virziens pārstāvēts, piemēram, Krapes, Juzefovas un Jaunsventes muižas kungu mājas arhitektūrā.

 

     Otrā pasaules kara un padomju varas laikā daudzu muižu apbūve tika pārveidota un to apkārtne papildināta ar arhitektoniski mazvērtīgām ēkām.

 

     Pēdējo gadu laikā veiksmīga restaurācija un rekonstrukcijas norisinājās Durbē, Zvārtavā, Krustpilī, Bīriņos un Ungurmuižā. Šis process ir lēns, bet sakoptu vietu Latvijā kļūst arvien vairāk.

 

     Grāmatu izstāde par šo tēmu no 16. līdz 28. aprīlim būs skatāma Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā. 

 

 

Noderīgas saites

  Pilis

  

 

 

Atsevišķas publikācijas