Pamatfakti par jogu
Jogu uzskata par vienu no senākajām un īpatnējākajām parādībām pasaules kultūrā. Joga kā mācība par savas garīgās dzīves kontroli nav īpaši mainījusies līdz pat modernajam periodam, un tikai 20. gadsimtā sazarojusies dažādos paveidos.
Joga nozīmē „apvienošanu” – savu garīgo spēku sasaistīšanu, lai kaut ko sasniegtu. Ir jāatšķir jogas teorija – „filozofija un psiholoģija” (uzskati par cilvēka prātu vai garīgo dzīvi vispār) – no jogas kā „ceļa jeb metodes”. Jogas metode ir domāta, lai atbrīvotu cilvēku no prāta radītajām pārmaiņām un ciešanām. Vispirms ir jāiemācās sevi disciplinēt. Jogā svarīgākie ir tieši tie ceļa posmi, kas satur garīgos vingrinājumus. Taču Rietumos vairāk izplatījusies joga, kas ietver pārsvarā tikai fizisku vingrinājumu sistēmu veselības uzlabošanai.
Kopumā jogu varētu nosaukt par psihofizisku sevis pārveidošanas ceļu. Fiziskā ķermeņa sagatavošana šeit vajadzīga, lai izmainītu cilvēka psihes, tātad domāšanas, uztveres, jūtu un citu psihisko procesu dabu:
-
atturība no ļaunām dziņām, domām un iegribām, kā arī atteikšanās no visa tā, kas cilvēkam nav nepieciešams;
-
veģetāra uztura lietošana, attīrīšanas procedūras;
-
fiziskie vingrinājumi „pozas” (asanas);
-
elpošanas regulācija (prānājama);
-
maņu orgānu kontrole;
-
uzmanības kontrole;
-
meditācija;
-
samadhi: pēdējais solis, ko varētu tulkot kā pilnīga pašsavaldība.
Jogas ceļš nav viegls, bet iespējams. To aprakstīja indiešu filozofs Patandžali (III gs. p.m.ē.) traktātā par jogu, kas kļuva par šīs mācības pamatu. Patandžali jogu aplūko kā meditatīvu sistēmu, kuras mērķis un uzdevums ir cilvēku novest atbrīvotībā, apskaidrībā un saplūsmē ar Dievu. Viņš uzskata, ka visas nelaimes un nepilnības rodas tādēļ, ka cilvēks neizprot savu īsteno būtību. Tādēļ jogas būtība un uzdevums ir cilvēku no šīs tumsonības atbrīvot.