Divas Latvijai nozīmīgas dienas novembrī, Lāčplēša dienu un Valsts proklamēšanas svētkus, simboliski vieno Brīvības piemineklis, kuram šogad aprit 75. gadskārta. Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītava aicina aplūkot piemineklim veltītu izstādi, kura būs skatāma līdz 27. novembrim. 

     Latvijas nacionālā neatkarības simbola arhitektoniskās un tēlniecības idejas meklējumi ilga no 1922. līdz 1930. gadam. 1. godalga tika piešķirta K. Zāles projektam „Mirdzi kā zvaigzne”. Sadarbībā ar arhitektu E. Štālbergu projektā tika izdarīti daži labojumi. 

     Par tautas saziedotiem līdzekļiem celto Kārļa Zāles meistardarbu atklāja 1935. gada 18. novembrī ar militāro parādi un cilvēku pārpildītām tuvējām ielām un laukumiem. Nākamajā dienā pie tā nostājās godasardze, kas tur regulāri katru dienu atradās līdz 1940. gada 17. jūnijam (1992. gada 11. novembrī tā tika atjaunota).  

     Piemineklis pirmoreiz tika daļēji restaurēts 1962., pēc tam 1980. – 1981. gadā; 1990. gadā tika pārtraukta transporta kustība ap to. Kvalificēta Brīvības pieminekļa restaurācija notika 1998. – 2001. gadā. Svinīga atklāšana pēc restaurācijas notika 2001. gada 24. jūlijā. 

     Brīvības piemineklis ir 42 metrus augsts, tā kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls – jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes. Pieminekļa pakājē izvietotas skulpturālās grupas. Tēlnieks te runā simbolu valodā.  

„Brīvība”. Par Brīvības alegoriju Kārlis Zāle izvēlējās sievieti. Brīvības tēls paceltajās rokās tur trīs zelta zvaigznes, kas simbolizē trīs kādreizējos Latvijas novadus – Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Šī simbolika nereti atspoguļojas arī literārajos darbos:

„Latvija”. Latvijas tēlam vienā rokā ir zobens, kas sargā dzimtenes vairogu, otrā – labības kūlis, kas ir dienišķās maizes, darba un bagātības simbols. Mātes Latvijas tēlu bagātāku padara pāri rokai pārmestais sagšas krokojums, viegli ieskicētie etnogrāfiskie motīvi – villaine, sakta, vainadziņš. 

„Važu rāvēji”. Trīs važās iekaltu vīru tēli ataino cilvēces alkas pēc brīvības, tie ir pamodušies tautas spēki, kas cenšas nomest važas. Trīs figūru grupa „Važu rāvēji” ir viena no dominējošām, idejiski un tēlnieciski visizteiksmīgākā. 

„Vaidelotis”. Tēlnieks K. Zāle atgādina senos, teiksmainos laikus, kad tautas gudrības simbols, miera un draudzības sludinātājs, tautas ētisko vērtību sargātājs Vaidelotis dāvina tautai tās varenības un spēka iemiesojumu – Lāčplēsi. Tas ir tas ir Vaidelotis, kas A. Pumpura eposā saka šos pravietiskos vārdus:

„Darbs”. Trīs tēli te izsaka latviskās dzīves pamatspēku – zemnieks, strādnieks un zvejnieks. No visiem šiem tēliem dveš pamatīgums un stabilitāte. K. Zāle esot teicis: „Zelts nav nekas, bet darbs ir viss.” Varbūt tieši šīs viņa pārliecības dēļ strādnieka tēlā saskatāmi arī paša tēlnieka vaibsti. 

„1905. gads”. Šī ir viena no nedaudzajām konkrētajām vēsturiskajām epizodēm, kas attēlota piemineklī. Šajā cilnī K. Zāle ir attēlojis brīdi, kad strādnieki uzbrūk cara dragūniem. Kompozīcija veidota kā divu nesamierināmu, naidīgu spēku cīņa: ciļņa kreisajā pusē satrakotā zirgā cīņā traucas dragūns, bet labajā – cieša strādnieku siena, kuri izgājuši pilsētas ielās ar saviem ieročiem – veseriem, mašīnatslēgām u.c., lai stātos pretī apspiedējiem. 

„Gara darbinieki”. Kompozīcijas centrā, atspiedis zodu pret plaukstu, stāv zintnieks ar gudrības zizli rokās. Viņa sejas stingrie, domīgie vaibsti pauž gudrību, kas, gadsimtiem krāta, tiek nodota tālāk gara darbiniekiem – zinātniekiem un rakstniekiem. 

„Ģimene”. Šajā grupā iedzīvināts mātes, dzīvības devējas un miera nesējas, simbols, dažkārt tā tiek saukta arī par „Māti – ģimenes sargātāju”. Māte ar vieglu smaidu un labestību raugās nākotnē, skaidri apzinādamās savu svētīgo dzīvības turpinātājas sūtību. Viņa ir lepna savā stājā, un viņas sejā jaušama paļāvība nākotnei. 

„Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzstilta”. Dažkārt cilnis tiek devēts arī par „Atbrīvošanas cīņas ” cilni. Tā ir ritmiski izkārtota, kustībā tverta karavīru grupa, kuras skats vērsts uz Pārdaugavu, uz uzbrūkošo bermontiešu pusi. 

„Tēvzemes sargi”. Šeit attēlotas dažādas paaudzes un dažādi laikmeti: stāvoša senlatviešu karavīra figūra un divi uz ceļiem nometušies Latvijas nacionālās armijas karavīri ar zvērestā paceltiem zobeniem. Senlatviešu karavīra apmetnim ir simboliska nozīme, jo tas kā sargādams pārsedz nākotnes karavīru tēlus. 

„Karavīru gājiens” ir miera laiku gājiens, taču vingrajā solī vēl saglabājušās atmiņas par aizvadītājiem cīņu gadiem. 

„Dziesmusvētku gājiens”. K. Zāle ir izvēlējies vienu no raksturīgākajām tautas sadzīves parādībām – dziesmoto Latviju. Tie ir ļaudis, kas no visas Latvijas sanākuši vienkāršos, tautiskos tērpos, lai vienotos dziesmas spēkā.  

Izmantotā literatūra

·  V. Apsītis Brīvības piemineklis. - Rīga: Zinātne,1993. - 198 lpp.

· Brīvības pieminekļa tēlu grupas // Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda izdevums. - (1999, 26. jūnijs), 9. lpp.

· S. Riekstiņa Piemineklis, kas runā tautas valodā // Sieviete. - Nr. 11 (1999), 7.-9. lpp.