{source}
<script type="text/javascript">

function DraugiemSay( title, url, titlePrefix ){
 window.open(
  'http://www.draugiem.lv/say/ext/add.php?title=' + encodeURIComponent( title ) +
  '&link=' + encodeURIComponent( url ) +
  ( titlePrefix ? '&titlePrefix=' + encodeURIComponent( titlePrefix ) : '' ),
  '',
  'location=1,status=1,scrollbars=0,resizable=0,width=530,height=400'
 );
 return false;
}
</script>

<a href="#" mce_href="#" onclick="DraugiemSay('Novadniekam Pjotram Antropovam – 65',
'http://www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=439:pjotrs-antropovs-65&catid=163:par-izstadem-cb&Itemid=104', 'Rezeknesbiblioteka.lv');">
<img src="../images/dr.gif" mce_src="../images/dr.gif" border="0" /><font color="#666666" size="2"><u>Pasaki draugiem</u></font></a>

{/source}

Pjotrs Antropovs Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

Šodien, 16. septembrī, savu 65. dzimšanas dienu svin mūsu novadnieks dzejnieks, žurnālists, pasniedzējs, Starptautiskās rakstnieku un publicistu asociācijas loceklis Pjotrs Antropovs. Apsveicam jubilāru un aicinām visus interesentus aplūkot Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā sagatavoto novadniekam veltīto izstādi.

     Pjotrs Antropovs ir dzimis 1945. gada 16. septembrī Rēzeknes rajona Reiku sādžā, mācījies Rēzeknes 4. vidusskolā, 1960. gadā iestājies Rīgas būvniecības tehnikumā, kur rediģēja avīzi „Крокодил”, pirmās publikācijas parakstīja ar pseidonīmu Валентин Веселый. Ir strādājis Jelgavā un Rīgā. Rēzeknē, kur sākās viņa darba gaitas, jau 19 gadu vecumā Komunālo uzņēmumu un labiekārtošanas kombinātā apguva ne tik vieglos galvenā inženiera pienākumus, ir bijis daudzu atmiņā palikušās jauniešu kafejnīcas „Lira” direktors, vadījis dzejas klubu „Алые паруса”, kurš darbojās pilsētas bibliotēkas paspārnē.

     1966. gadā no februāra līdz decembrim Pjotra Antropova dzeja tika publicēta Rēzeknes avīzē „Знамя труда”, tie bija pieci dzejoļi: „Какими бывают герои”, „Руки матери”, „Восемнадцатилетним”, „Я счастья хочу” un „Пробежал поутру холодок”. Šī dzeja izcēlās ar liriskumu, patiesumu, autora skatījuma un savas pozīcijas apstiprinājumu. Šo īpašo autora skatījumu un savas pozīcijas Pjotrs Antropovs dzejā uzsver arī šodien.

     Pirmā grāmata, prozas krājums „До встречи на БАМе”, tika izdota 1981. gadā, pirmais dzejoļu krājums („Я большой и капризный ребенок”) – 2005. gadā, bet pēc diviem gadiem klajā nāca otra dzejas grāmata – „Я последний романтик ушедшей эпохи”. Pjotra Anropova dzejoļi tika un tiek publicēti periodiskajos izdevumos un dzejas krājumos, bet šie divi krājumi ir kā noteikta ceļa zīme autora daiļrades ceļā. Pāris gados dažādās Latvijas pilsētās ir notikušas izdoto grāmatu prezentācijas, kuru laikā lasītāji varēja satikt, iepazīt un iemīlēt Pjotru Antropovu un viņa daiļradi.

     Rēzekniešiem iespēja otrreiz iepazīt un atklāt sev Pjotru Antropovu bija viņa pirmās dzejas grāmatas prezentācija, kad atmiņā tika atsaukta jaunība un klubs „Алые паруса”, skola un vecie draugi.

     Dzimtajai Latgalei veltītas rindas, apkopotas ciklā „Латгальские мотивы”, izskanēja otrā krājuma prezentācijā un uzreiz rada atbalsi klausītājos. Kā šim „kaprīzajam bērnam” un „pēdējam romantiķim” izdodas tik ātri aizraut klausītājus un lasītājus, pieklauvējot pie viņu sirdīm? Varbūt tāpēc, ka šī dzeja ir pilna ar ticību, cerību un mīlestību, rindiņas caurstrāvo ikvienam saprotamas pārdomas par Dzimteni, dvēseles sāpi un laimi. Pjotru Antropovu publikācijās nereti dēvē par „sērīgo romantiķi” vai „sērīgo optimistu”, taču uzreiz tiek piemetināts, ka viņa labestība, nesavtība un emocionālie pārdzīvojumi modina lasītājos „optimistisku dzīves uztveri”.

Dzejnieces Irinas Šejevskas apsveikuma dzejolis Pjotram Antropovam