Mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir izkopusi dažādas Jāņu tradīcijas, kuru patieso jēgu mūsdienu cilvēks nereti jau ir piemirsis. Lai nebūtu par to jākaunas kā ciema puišiem par neuzartajām papuvēm, vēl līdz svētku dienām varam paspēt atsvaidzināt savas zināšanas. 

Līgošana. Apdziedāšana 

Līgošana ir rituāls dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Jāņa, lauku, mājas un saimnieku aplīgošana nozīmē aizsargdarbību un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Līgojamais laiks sākas jau apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv vēl līdz pat Pēterdienai, 29. jūnijam. 

Ja kāds bija palaidies slinkumā un kļuvis nevīžīgs, tad citi to apdziedāja un tā uzmundrināja, lai turas godam. Nerātnās un nešpetnās dziesmas tika atļauts dziedāts tikai divos gadījumos – kāzās un Jāņos. 

Jānis 

Jānis iemieso sezonas dievību un ar vasaru saistīto auglības, ražības un gaismas pārdzimšanas ideju. Jānis tiešā nozīmē ir nācējs, gājējs, tas, kurš atnāk un aiziet vasaras saulgriežos. 

Jāņu dienas ēdienu pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Ja saimniece Jāņu dienai nesien sieru, tad viņas govis piemeklē kāda slimība. Ja saimnieks nebrūvē alu, viņam rudenī nepadosies miežu raža. Jānu siers apļveida formā simbolizēja sauli un pasauli tās veselumā. Savukārt alus simbolizēja lauku valgmi un ražību. Vēl senāks dzēriens ir medalus, kurš satur medu. 

Papardes zieda meklēšana

Papardes zieds ir kas tāds, kas saistīts ar seksualitāti. Senajās tautu tradīcijās mīlējās ne tikai baudas labad, bet arī ar ticību, ka tas veicinās visas apkārtējās dabas auglību. Tieši auglības veicināšanas labad Jāņos atraisāma cilvēku seksuālā enerģija. 

Ugunskurs, ugunsritenis, lāpas 

Jāņi nav iedomājami bez ugunīm, tās savulaik tikušas dedzinātas gan kalnu galos, gan uz zemes un ūdeņiem, kā arī paceltas kārts galā.

Ugunsriteni parasti izgatavoja no veca ratu riteņa, iepinot starp spieķiem sausu zāli vai pakulas. Lāpas var izgatavot, uz pietiekami gariem sprunguļu galiem uztinot ar sveķiem piesūcinātu drēbju gabalu. Ar lāpu palīdzību uguns kā auglības norošinātāja un aizsargs pret ļaunumu bija līdzi visur, arī ejot aplīgot citus. Lāpas parasti aidedzināja pie lielās jāņuguns. 

Jo tālāk uguns redzama, jo lielāka laime sagaidāma. Jāņugunīm jādeg līdz rīta gaismai. 

Jāņuzāļu lasīšana

Jāņu vakarā plūktām zālēm piemīt dziednieciskas īpašības, to bagātībai bija jānodrošina cilvēku, mājlopu un lauku auglība. Ar šīm zālēm pušķo sētu, istabas, mājlopus un cilvēkus. Par īstajām jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni un nārbuli, bet, piemēram, Latgalē arī birztalu nārbuļus jeb kodeilas.

Vainagi 

Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas svētības, skaistuma, spēka un mūžības simbols. Vainaga uzlikšana tāpat kā vairums darbību Jāņos nozīmēja auglības un bagātības vēlējumu un aizsardzību pret ļauno spēku ietekmi. Jāņatēvs parasti dabūja ozola, bet Jāņamāte – zāļu vainagu. 

Mājas un sētas rotāšana

Mājas pušķošana ar zālēm, zariem un ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Aiz mājas sijām tika spraustas papardes, bet apkārt mājai un uz durvīm stiprināti pīlādži, lai ļaunums netiktu iekšā. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kuru cilvēks var piesavināties, tāpēc Jāņi ir piemēroti arī ārstniecības augu vākšanai. 

Pirts kurināšana

Pirti kurina, kad visi darbi pabeigti un atliek tikai nomazgāties. Peroties pirtī, cilvēks nomazgājas un arī attīra savas domas, sagatavojas Jāņiem. Ir nozīme arī tam, ar kādu slotu pirtī peras. Ozollapu slotiņa dara skaidrākas domas, bērzu slotiņa atpūtina miesu, dod spēku un atjauno veselību, kadiķu slotiņa atbrīvo no visa nevēlamā un liekā, bet melisas – nomierina, atslābina un atbrīvo no nepatīkamām domām. 

Zīlēšana

Vislabākā zīlēšana ir Zāļu dienas vakarā, jo tieši saulgriežos cilvēks ir īpaši tuvu dabai. Piemēram, meitas to, cik gadu jāgaida līdz kāzām, savulaik zīlēja, metot vainagu ozolā un skaitot, cik reižu tas kritīs, līdz noturēsies zarā. 

Rīta rasa

Daudzviet ticēja, ka rīta rasai ir dziedinošs spēks, tāpēc tajā mazgājās. Ļaudis brida pa rasu, ticot, ka tad būs nauda pastalās. Sievietes mazgājās un vārtījās rasā, lai iegūtu skaistumu. 

(Informācija sagatavota,

izmantojot „Dienas Jāņu rokasgrāmatu”, 2007)