Francis Trasuns

„Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei; tika arī viņš demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam.” (Rainis.)

 

 

     Francis Trasuns jāpiemin ar lepnumu, ar pateicību un jācildina viņa nopelni Latgales labā. Viņš bija pirmais lielais latgalietis jau tad, kad ne Latgales, nedz arī Latvijas vēl nebija. Pateicoties viņa pūlēm un cīņai, Latgale izkļuva no Vitebskas guberņas un pievienojās kopējai Latvijas valstij.

 

 

     F. Trasuna galvenais darba lauks līdzās priesterībai bija publicistika. Viņš pats ir atzinies, ka visu laiku karstākā vēlēšanās bijusi pacelt Latgales zemniekus garīgi un materiāli, radīt Latgalē vajadzīgos inteliģences spēkus un apvienot latviešu tautu vienā organismā. Lai šos mērķus sasniegtu, F. Trasuns droši devās dzīves cīņā, lauzdams sev ceļu uz priekšu ar dedzīgiem vārdiem un vēl dedzīgākiem rakstiem dažādos preses izdevumos gan latgaliešu, gan latviešu literārajā valodā. Raksti bija galvenais ierocis, ar kuru varēja karot par tautas labāku nākotni.

 

     Līdz ar izglītības lietām F. Trasuns cēla godā un karsti aizstāvēja arī latviešu valodu, daudz pūļu pielika, lai panāktu valodas viengabalainību, ko lielā mērā traucēja dažādā rakstība (latgaliešiem latīņu burti, baltiešiem – gotu). F. Trasuns ar sirds dedzību iestājās par to, lai visiem latviešiem būtu viena rakstība. 

 

„Muotes volūda ir tei saite, kas cylvākus vysstypruok vīnoj pi sovys tautys. Cylvāki, kas kaunīs nu sovys volūdys, tī kaunīs nu sovys tauteibys.” 

 

 

„Valoda ir katras tautas dzīvības gars. Kad valoda ir panīkusi, tad ir panīkusi pati tauta. Kad valoda plaukst, tad plaukst arī tauta.” 

 

„Ikvienam, kas nes latvieša vārdu, jāciena sava tauta, sava valoda.” 

 

„Latgaliešiem jābūt savai pastāvīgai avīzei. Bez tam latgalieši lēnām aprastu ar literatūras valodu, kā arī kurzemnieki un vidzemnieki ar latgaliešu izloksni. Tādā ceļā drīzā laikā izgaistu tā plaisa, kas tagad mūs šķir un vienas tautas dēlus padara par svešiniekiem.” 

 

 

 

 

F. Tarsuna politiskā darbība

 

„Nesnaudiet vecajā miegā, izlietojiet tiesības un brīvības, kuras dotas ar likumu, stājieties čakli pie tautiskā darba!”

 

1917. gadā piedalījies Latgales latviešu kongresa organizēšanā, atbalstījis Latgales apvienošanos ar Latviju.

 

1917–1918 Latgales Pagaidu zemes padomes priekšsēdētājs.

 

1918–1920 Latvijas Tautas padomes loceklis.

 

1920–1922 Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāts.

 

1922–1926 Latvijas Republikas 1. un 2. Saeimas deputāts.

 

1919–1920 Latvijas Republikas Pagaidu valdības Latgales lietu ministrs.

 

     F. Trasuns bija neparasti apdāvināts, aktīvs un vispusīgs politiķis. Pat viņa pretinieki ir sacījuši, ka Latvijas parlaments bez Trasuna esot tikpat kā neiedomājams. Ar ļoti lielu balsu skaitu viņš tika ievēlēts Saeimā. M. Skujenieks: „Trasuns ir populārākais valsts vīrs visā valstī. Trasunu savās listēs bija pierakstījuši gan labā, gan kreisā virziena balsotāji, kā arī cittautieši.” Viņš bija patstāvīgi domājošs, un viņam visās lietās bija savs viedoklis. F. Trasuns cīnījās par visas tautas interesēm, vistuvāk pie sirds viņam bijuši tie, kam palīdzība vajadzīga visvairāk:

 

 

„Bez zemnīkim un zemes mes navarom palikt: zemnīki ir kotrys tautys pamats. Bez jim nav tautys. Mes asom vyscauri zemnīku tauta.” 

 

„Mana karstākā vēlēšanās bija pacelt Latgales zemnnieku garīgi un materiāli, radīt Latgalei vajadzīgos inteliģentos spēkus un apvienot latviešu tautu vienā organismā, noārdot tās īpatnību, un iekarot tautai brīvību.” 

 

     F. Trasuns centās saklausīt visas tautas noskaņu, dzirdēt ļaužu sirdis pukstam, lai zinātu, ko tie grib, kas tiem ir vajadzīgs! 

 

 

 

F. Trasuna devums latgaliešu literatūrā

 

1. Garīga satura raksti, kā arī morāliski reliģioza satura raksti avīzēs.

 

2. Mācību grāmata „Školas duorzs”.

 

3. Politiska satura raksti avīzēs.

 

4. „Latviešu valodas gramatika Latgaliešiem”.

 

5. Dzeja un fabulas.

 

6. „Nūgrymušuo pile”, drāma trijos cēlienos. 

 

     F. Trasuna literārā darbība sastāvējusi galvenokārt no avīžu rakstiem, ko sauc par publicistiku. Bez publicistiskajiem darbiem viņš ir nodevies arī daiļliteratūrai, kur ir parādījis samērā augstu talantu. Tiesa, F. Trasuns allaž ir uzsvēris, ka nekad nav gribējis kļūt par rakstnieku, bet šo darbu ir darījis kā pienākumu, lai kalpotu latgaliešu literatūrai. Pirmais literārais žanrs, kurā F. Trasuns sācis darboties, ir stāsts.

 

     F. Trasuns bija dzejnieks, romantiķis, jaunībā krāja un pierakstīja tautasdziesmas, mudināja arī draugus to darīt. Augstā mākslinieciskā līmenī ir sarakstītas fabulas („Fabulas”, 1924. g., atkārtoti izdotas 1964., 1993. un 2014. g.), to sižetu pamatā lielākoties ir aktuāli sabiedriski notikumi. F. Trasuna fabulās vērojams īss, gleznains stāstījums, dzīva, sulīga valoda, kas ir īstas fabulas neatņemama sastāvdaļa. Saistītā valodā uz varoņteiku pamata veidota F. Trasuna luga „Nūgrymušuo pile” (1928. g.).

 

     F. Trasuna fabulas savā laikā bija ļoti populāras, sevišķi skolu jauniešu vidū, jo fabulas lasīja ne tikai mājās, bet arī mācījās skolā.

 

     Literatūrā F. Trasuns ir darbojies ar pseidonīmu Ripa. 

 

 

 

F. Trasuns kā garīdznieks un cilvēks

 

     Priestera amats F. Trausnam ļāva cilvēkus mācīt, dot vajadzīgo padomu, izpildot dienesta pienākumu: „Redzēju vārgus un trūkumā nonākušus cilvēkus savā dzimtajā zemē. Sapratu, ka tai vajadzīgas gaišas galvas un tautai, mūsu zemniekiem – labs padoms un gaisma, bet kā vislabāk pakalpot savai tautai? Kur iet? Un izšķīros par baznīckunga amatu, jo tas vistuvāk tautai.”

 

     Pēterpils Garīgajā seminārā F. Trasuns mācījās no 1883. līdz 1887. gadam, pēc tam iestājās Garīgajā akadēmijā , kuru beidza 1891. gadā ar teoloģijas maģistra grādu. Tam sekoja darbs gan dzimtenē, gan Krievijā. 1902. gadā F. Trasuns ieguva profesora amatu Garīgajā seminārā, kur pasniedza filozofiju un fundamentālo teoloģiju. 1904. gadā kļuva par garīgās tiesas locekli.

 

     Cik daudz F.Trasuns ir darījis tautas labā, tik daudz ir paveicis arī Baznīcas labā. Stādīdams Baznīcas intereses pirmajā vietā, viņš Latvijas laikā, kad tautas intereses viņu izvirzīja parlamentā un uzlika sevišķu atbildību pret vēlētājiem un savu tautu, kļuva par pilnvērtīgu Latgales dēlu.

 

     Pēc savas dabas F. Trasuns bija stingra rakstura cilvēks, noteikts un nelokāms savā pārliecībā, zināmā mērā pat ietiepīgs – kā visi lieli vīri, kas paši dzīvē lauž sev ceļu uz priekšu, tiek pāri ikvienam šķērslim un nostājas citu priekšgalā par vadoni. Kur daudzi būtu šaubījušies un vilcinājušies, tur F. Trasuns ātri izšķīrās un tikpat ātri padarīja to, kas bija veicams. Viņš necieta nenoteiktību un gļēvulību, bet tos, par kuru spējām bija pārliecināts, labprāt atbalstīja ar savu padomu. Viņš bija taisnīgs un patiess pret katru, necentās nevienam noslēpt patiesību, to vienmēr atklāti pateica acīs, lai arī tā kādam būtu rūgta un nepatīkama. Pret ļauna nodoma cilvēkiem F. Trasuns bija nesaudzīgs, dažreiz pat pārāk nesaudzīgs, un tas viņam sagādāja daudz pretinieku. F. Trasuns labāk lauza, nevis locījās, kad apzinājās, ka taisnība ir viņa pusē.

 

     „Trasuns ir cienīgs nostāties blakus visiem latviešu tautas lielajiem dēliem, un viņam jāierāda pienācīga vieta, pārkāpjot pāri visiem tiem aizspriedumiem, kādi vēl pastāv!” (V. Strods.)

 

 

Izmantotā literatūra

• Ai, Māte Latgale.- Rīga: Annele, 2001.-559 lpp.
• Latgales kultūras darbinieki: biogrāfiska vārdnīca 2.gr.-Rīga: Jumava, 2008.-448 lpp.
• Trasuns F. Dzīve un darbi 1. gr.- Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997.-352 lpp.
• Trasuns F. Dzīve un darbi 2. gr.- Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1998.-336 lpp.
• Trasuns F. Fabulas.- B.v.:Latgaļu izdevniecība, 1964.-108 lpp.
• Vējāns A. Latgales rakstu gaismā.- Rīga: Sprīdītis, 1996.-616 lpp.