Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Decembrī apaļa jubileja aprit Vairai Vīķei-Freibergai (80), Andrejam Upītim (140), Zentai Mauriņai (120) un Jānim Ziemeļniekam (120).
Vaira Vīķe-Freiberga (dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā) ir literatūrzinātniece un psiholoģe, Latvijas Valsts prezidente no 1999. līdz 2007. gadam. Beidzoties Otrajam pasaules karam, viņas ģimene devās bēgļu gaitās prom no Latvijas. V. Vīķe-Freiberga mācījās latviešu skolā bēgļu nometnē Lībekā un franču skolā Kasablankā. 1954. gadā kopā ar vecākiem – māti un audžutēvu – pārcēlusies uz Kanādu.
Latviešu sabiedrībā darbojusies no 1957. gada kā jaunatnes audzinātāja un folkloras speciāliste. Studējusi Kanādā, 1958. gadā Toronto universitātē ieguvusi bakalaura grādu psiholoģijā, 1960. gadā – maģistra grādu psiholoģijā, bet 1965. gadā Monreālas Makgila universitātē – filozofijas doktora grādu eksperimentālajā psiholoģijā.
No 1965. līdz 1998. gadam docējusi Monreālas universitātē psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku un zinātnes teoriju. Pētījusi atmiņas, valodas un prāta procesus, kā arī narkotisko vielu ietekmi uz cilvēku.
Plašāk pazīstami V. Vīķes-Freibergas pētījumi par latviešu tautasdziesmām, to poētiku un struktūru, īpašu uzmanību pievērsusi Saules dainām. Viņa ir autore vai līdzautore virknei grāmatu par folkloristikas tematu: „Saules dainas”, „Dzintara kalnā”, triloģija „Trejādas saules” u. c. Grāmatā „Pret straumi” apkopotas V. Vīķes-Freibergas runas un raksti par trimdas psiholoģiju un latvisko identitāti. Viņa ir ap 160 rakstu, 250 runu un referātu autore.
Par latvju dainu pētīšanu un popularizēšanu V. Vīķe-Freiberga saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, kā arī Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda goda balvu un profesores A. Ābeles piemiņas balvu par darbiem latviešu filoloģijā.
Pēc prezidentūras V. Vīķe-Freiberga aktīvi darbojas starptautiskajā politikā. Viņa ir Madrides kluba un Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, vairāku fondu Goda patronese, Eiropas Grāmatu balvas Atbalsta komitejas locekle.
2007. gada decembrī viņa tika ievēlēta par Eiropas Savienības Nākotnes (2020–2030) Pārdomu grupas viceprezidenti un 2008. gadā kļuva par Eiropas Iecietības un izlīguma padomes locekli, 2008. gada pavasarī bija ielūgta par Vecāko līdzstrādnieci (Fellow) Harvardas universitātes Džona F. Kenedija Valsts vadības skolas Politikas institūtā, vadīja Eiropas Zinātnes padomes izvērtēšanas ekspertu komisiju (2008), bija Austrumeiropas pārstāve Hāgas starptautiskās krimināltiesas Upuru kompensācijas padomē (2009-2014). Daudzu apbalvojumu un goda doktora grādu laureāte, 30 starptautisko organizāciju locekle.
Vairas Vīķes-Freibergas darbi mūsu bibliotēkās
Andrejs Upīts (dzimis 1877. gada 4. decembrī Rīgas apriņķa Skrīveru pagasta „Kalniņos”, miris 1970. gada 17. novembrī Rīgā) bija latviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas – vācu, krievu, angļu, franču un itāļu.
Daudz lasījis pasaules literatūras klasiķus oriģinālvalodā, no tiem smēlies pieredzi, apguvis rakstnieka meistarības pamatus. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
A. Upīts ir visražīgākais rakstnieks latviešu literatūrā, izcils Latvijas dabas ainavu, plašu tautas dzīves panorāmu un detalizēti izstrādātu spilgtu raksturu tēlotājs. 1892. gadā laikrakstā “Mājas Viesis” ar pseidonīmu Arāju Andrejs publicē pirmos rakstus: “Parunas, Skrīveros uzrakstītas” un “Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši”. Viņa literārā darbība sākusies 1899. gadā ar stāstu „Vētrā” un dzejoli „Gars”, kas publicēti „Austrumu” kalendārā. Sākotnēji nodevies galvenokārt dzejai, taču neilgi pēc tam guvis panākumus arī prozas darbu rakstīšanā.
No 1909. gada strādājis dažādu periodisko izdevumu redakcijās, tulkojis, nodarbojies ar rakstniecību un publicistiku. A. Upīša daiļradei piemīt izteikta sociālo negāciju analīze. Rakstnieka spalvai pieder „Robežnieku” romānu virkne, romāni „Sieviete”, „Pa varavīksnes tiltu”, sižetiski vienotie romāni „Smaidoša lapa” un „Māsas Ģertrūdes noslēpums” un epopejiskas ievirzes vēsturisko romānu cikls „Laikmetu griežos”. Tomēr nozīmīgākais A. Upīša veikums 30. gados ir kopā ar R. Egli sarakstītā „Pasaules rakstniecības vēsture” (1–4, 1930–1934).
No 1941. līdz 1944. gadam rakstnieks dzīvoja Kstiņinā, Kirovas tuvumā. Šajā laikā viņš uzrakstīja latviešu zemniecības kultūrvēsturisko epopeju „Zaļā zeme” kā mīļu veltījumu dzimtenei. Par šo romānu A. Upītim 1946. gadā piešķirta PSRS Valsts prēmija.
Andreja Upīša darbi mūsu bibliotēkās
Zenta Mauriņa (dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā, mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Šveice) bija latviešu rakstniece, literatūrzinātniece un tulkotāja. Dzimusi ārsta Roberta Mauriņa ģimenē. Piecu gadu vecumā slimojusi ar poliomielītu un zaudējusi spēju staigāt. Z. Mauriņa ir viena no visvairāk tulkotajām un pasaulē labāk zināmajām latviešu rakstniecēm, pārcietusi deviņas operācijas, uzrakstījusi gandrīz 100 grāmatu.
Z. Mauriņas mūžs pagāja ratiņkrēslā. Jau bērnībā viņa ļoti labi apguvusi vācu un krievu valodu. 1915. gadā absolvējusi Liepājas krievu sieviešu ģimnāziju, neilgu laiku vadījusi pašas dibinātu nelielu proģimnāziju, vēlāk pasniegusi privātstundas un sacerējusi ludziņas bērniem, publicējot tās ar pseidonīmu Amenta Zīra.
Pirmās publikācijas – J. Akuratera stāsta „Mana vismīļā” tulkojums vācu valodā laikrakstā „Libausche Zeitung” 1919. gadā un recenzija par J. Akuratera grāmatu „Klusums un gaisma” žurnālā „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1922. gadā (3. nr.).
Juku gadiem beidzoties, Z. Mauriņa Latvijas Universitātē studēja filozofiju un baltu filoloģiju. No 1928. gada rakstniece bija lektore Latvijas Universitātē un ar savām lekcijām kļuva ļoti populāra.
Z. Mauriņas literāri kritiskajos rakstos galvenais objekts ir rakstnieka personība, no kuras tiek meklēts ceļš uz daiļrades īpatnībām. Viņa vērtēja F. Bārdu, J. Poruku, Raini u.c. Aktīvi sekojusi estētiskās domas attīstībai Rietumeiropā un publicējusi virkni recenziju un teorētisku rakstu par aktuāliem sava laika literatūrzinātnes un literatūrkritikas jautājumiem. Viņa ir literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja latviešu literatūrā.
1936. gadā Florencē Z. Mauriņa apprecējās ar Konstantīnu Raudivi. 1944. gadā abi devās trimdā uz Vāciju, bet 1946. gadā viņi pārcēlās uz Zviedriju, kur Z. Mauriņa docēja Upsalas universitātē. 1965. gadā atgriezās Vācijā.
Trimdas gados rakstniece lasījusi lekciju ciklus dažādās Eiropas pilsētās, trimdā apcerējusi komunistu un hitleriešu terorismu, latviešu traģisko likteni. Ar eseju krājumiem „Tilti”, „Sirds mozaīka”, „Sāpju noslēpums” un „Latviešu esejas” rakstniece kļuva par daudzu trimdinieku garīgo simbolu nepadevībai un centieniem, lai pasaule neaizmirstu Latviju.
Z. Mauriņa portretējusi savā dzīves ceļā sastaptos izcilos kultūras cilvēkus. Sarakstījusi vairākus romānus, kā „Dzīves vilcienā”, „Trīs brāļi”, stāstu krājumus „Neaizsūtītā vēstule”, „Sākumā bija prieks”, „Dzintargraudi”, tulkojusi F. Dostojevska, R. Rolāna, S. Unsetes darbus.
Zentas Mauriņas darbi mūsu bibliotēkās
Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis dzimis 1897. gada 14. decembrī Bilskas pagasta Bānūžu muižā, miris 1930. gada 18. jūlijā Rīgā) bija latviešu dzejnieks. Dzimis vagara ģimenē. Pirmie bērnības gadi aizritējuši skaisti un idilliski, taču 1905. gadā nomiris tēvs un māte kļuvusi par vienīgo ģimenes apgādnieci. Bērniem bijis jāiet ganos, Jānī radusies nepatika pret fizisku darbu, viņš gaidījis ziemas, jo tad varēja lasīt grāmatas. Zēns arī labi zīmējis, pratis atdarināt cilvēku, putnu un zvēru balsis.
J. Ziemeļnieks mācījies Plāņu pagasta Sarkaņu skolā (1908–1912) un Strenču ministrijas skolā (1912–1914). Tā kā bieži slimojis, mācības brīžiem nācies pārtraukt. Strādājis Strenčos par fotogrāfa mācekli, vēlāk par fotogrāfu – šis amats viņam padevies. 1916. gadā pēc kārtējā nieru slimības uzliesmojuma ārsts J. Ziemeļniekam parakstījis pirmo opija devu.
Pirmā publikācija – dzejolis “Vai tiešām es tik ļauns” laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 1916. gada 4./17. septembrī.
1919. gadā iesaukts Sarkanajā armijā. Mēnesi nodienējis Pleskavā un Rēzeknē, taču drīz no dienesta atbrīvots veselības stāvokļa dēļ. 1920. gadā dzejnieks pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kā eksterns nolicis gala eksāmenus vidusskolā un sācis strādāt Izglītības ministrijas Mākslas departamentā. Divdesmito gadu vidū viņš ir cieši saistīts ar Benjamiņu izdevumiem „Jaunākās Ziņas” un „Atpūta”. Tie bijuši viņa galvenā publicēšanās vieta gan dzejā, gan prozā, te viņš sācis izmēģināt roku arī satīras un humora nozarē, rakstīdams pantus zem zīmējumu sērijām.
J. Ziemeļnieka dzejas galvenā tematika ir mīlestība. Izdoti vairāki dzejoļu krājumi: „Aizejošais”, „Nezināmai”, „Skūpsts”, „Naktis”, „Tev padots neprāts mans... ”, kā arī „Kopoti raksti” 2 sējumos u.c.
Ņemot vērā J. Ziemeļnieka slimības, Rīgas periods viņam ir bijis ļoti sarežģīts un grūts, nu jau rakstnieks opiju lietojis nevis sāpju remdināšanai, bet lai aizbēgtu no dzīves – viņš apzināti izmantojis narkotikas, lai aizmirstos.
Jāņa Ziemeļnieka darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp.
Latviešu rakstnieku portreti. - R.: Zinātne, 2004. - 131 lpp.
100 Latvijas personību. - Rīga, 2006. - 227 lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Vaira_V%C4%AB%C4%B7e-Freiberga
