Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Oktobrī jubileja aprit Eduardam Veidenbaumam (150), Ingai Ābelei (45), Marinai Cvetajevai (125) un Andrejam Eglītim (105).

 

     Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī Priekuļu pag. Glāzniekos, miris 1892. gada 24. maijā Mūrmuižas, vēlākā Liepas pag. Kalāčos) bija latviešu dzejnieks.

 

     Dzimis saimnieka ģimenē. Kopš 1872. gada dzīvoja tēva nopirktajos Kalāčos. No 1878. līdz 1880. gadam mācījās Cēsu draudzes skolā, bet no 1880. līdz 1881. gadam – Cēsu apriņķa skolā, 1886. gadā beidza Rīgas guberņas ģimnāziju, no 1887. līdz 1889. gadam studēja tieslietas Tērbatas universitātē. Sastāvēja P. Pīpkalēja vadītajā literārajā pulciņā Pīpkalonijā. 1889. gadā līdzekļu trūkuma dēļ studijas pārtrauca, strādāja par mājskolotāju Rūjienā, kur iepazinās ar skolotāju Olgu Losu, kurai E. Veidenbauma dzīvē bija īpaša nozīme.

 

     Pirmā publikācija – A. Kruglova stāsta „Izstumtais” tulkojums mēnešrakstā „Austrums” 1887. gada 7. un 8. numurā. Veidenbauma dzejoļi izplatījās dažādos pārrakstījumos. Pirmā dzejas publikācija – dzejoļi „Pavasarī” un „Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs…” laikrakstā „Dienas lapa” 1893. gada 22. maijā.

 

     Dzejnieks prata 10 valodas. Liela garīgā slodze, trūcīgie materiālie apstākļi un tuberkuloze bija par iemeslu dzejnieka negarajam mūžam. Īsi pirms nāves E. Veidenbaumam par rakstu „Apcerējumi iz mehānikas” tika piešķirta Krišjāņa Valdemāra prēmija. 1896. gadā iznāca E. Veidenbauma „Dzejas” E. Treimaņa sakārtojumā. E. Treimanis sakārtojis arī dzejnieka Kopotus rakstus un uzrakstījis tiem plašu dzejnieka dzīvesstāstu. Kalāčos ir E. Veidenbauma piemiņas muzejs un piemineklis. 1967. gadā nodibināta Veidenbauma prēmija.

 

     Eduarda Veidenbauma darbi mūsu bibliotēkās

 

     Inga Ābele (dzimusi 1972. gada 5. oktobrī Rīgā, īstajā vārdā Ingrīda Ābele) – latviešu rakstniece, psiholoģisku prozas un dramaturģijas darbu autore. Jaunībā strādājusi Oktes zirgaudzētavā. 1997. gadā iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturgu kursā.

 

     Sarakstījusi stāstu krājumus „Akas māja” (1999), „Sniega laika piezīmes” (2004), romānus „Uguns nemodina” (2001), „Paisums” (2008, Baltijas Asamblejas balva literatūrā 2009), „Kamenes un skudras” (2010), „Klūgu mūks” (2013), „Duna” (2017), dzejoļu krājumu „Nakts pragmatiķe” (2000), lugas „Dzelzszāle” (2001; iestudēta Latvijā, Dānijā, Somijā), „Tumšie brieži” (periodikā 2000. g., 2001. g., vienlaikus iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras teātrī, 2002. g. Vācijā – Štutgartes Valsts teātrī, 2008. g. – Grieķijā, 2006. g. luga Viestura Kairiša režijā ekranizēta), „Jasmīns” (2003), dienasgrāmatu un ceļojumu aprakstu „Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” (2005), dzejas un dzejprozas darbu „Atgāzenes stacijas zirgi” (2006), 2008. gadā klajā nākusi darbu „Izlase”.

 

     2003. gadā I. Ābelei piešķirta Literatūras gada balva par dramaturģiju, 2004. gadā – Literatūras gada balva par īsprozas krājumu „Sniega laika piezīmes”. 2008. gadā viņa kļuva Prozas lasījumu laureāti.

 

     Ingas Ābeles darbi mūsu bibliotēkās

 

     Marina Cvetajeva (dzimusi 1892. gada 8. oktobrī Maskavā, mirusi 1941. gada 31. augustā Jelabugā, Maskava) bija krievu dzejniece, dramaturģe, prozaiķe un esejiste.

 

     Četru gadu vecumā iemācījusies lasīt. Viņa lasīja visu pēc kārtas. Mātes tuberkulozes dēļ Marina trīs ziemas pavadīja ārzemēs gan kopā ar māti, gan slēgtās franču un vācu pansijās. Abas šīs valodas meitene apguva pilnībā. Marinas māte mira, kad meitenei bija nepilni četrpadsmit, bet tēvs aizgāja mūžībā, divdesmit gadus vecai esot.

 

     1909. gadā  Cvetajeva Sorbonnā noklausījās vecfranču literatūras kursu, bet atgriezusies 1910. gadā izdeva savu pirmo dzejoļu grāmatu „Vakara albums”. Jau dzejnieces pirmie dzejoļi radīja ievērību – viņas dzejas intimitāti un atklātību atzīmēja krievu dzejnieks M. Vološins. Pazīstamākie M. Cvetajevas dzejoļu krājumi ir „Verstis” (1921), „Amats” (1923) un „Pēc Krievijas” (1928).

 

     Marinas Cvetajevas darbi mūsu bibliotēkās

 

     Andrejs Eglītis (dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pag. Siliešos, miris 2006. gada 23. februārī Rīgā) bija dzejnieks un sabiedriskais darbinieks. LZA goda loceklis (1992).

 

     Dzimis kalpu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Pēc skolas absolvēšanas vēlējies turpināt mācības ģimnāzijā, bet nepietiekamā finansējuma dēļ devies uz Rīgu un iestājies Rīgas pilsētas tehnikumā.

 

     Pirmā plašākā publikācija – dzejoļu krājums „Kristus un mīla” 1934. gadā.

 

     1945. gadā emigrējis uz Zviedriju, bet kopš 1998. gada dzīvoja Latvijā. A. Eglīša dzejas galvenais vēstījums un stūrakmens ir patriotisms un tēvzemes mīlestība. Trimdā rakstīto liriku caurauž mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Tomēr visu viņa dzeju caurstrāvo pārliecība, ka Latvijas brīvība ir neizbēgama. A. Eglīša darbi bija viens no daudzajiem elementiem, kas trimdas latviešu sabiedrībā visus 50 gadus uzturēja ticību Latvijas brīvībai.

 

     Sarakstījis dzejoļu krājumus „Zelta vālodze”, „Varavīksna” (abi 1939), „Nīcība” (1942), „Uz vairoga” (1946), „Nesaule” (1953), „Lāsts” (1961), „Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā” (1972), „Svešais cirvis cērt un cērt” (1986), „Tauta manas mājas” (1993). Izdota dzejoļu izlase „Vienmēr kāda zvaigzne aust” (1993), mīlas lirikas krājums „Roka roku rokā tur” (1997), krājums „Sila priede” (2001, autora sakārtots). Sarakstījis publicējumu krājumu „Dvēseļu cietoksnis” (1945).

 

     Andrejs Eglītis bija Latvijas Nacionālā fonda organizētājs un vadītājs (1947–1998).

 

     Andreja Eglīša darbi mūsu bibliotēkās

 

Izmantotie avoti:

Cvetajeva M. Lirika. – Rīga: Liesma, 1982. - 191 lpp.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp.

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=Inga%20%C4%80bele&id=930273&&g=1

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=Egl%C4%ABtis%20Andrejs&id=938137&g=1

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=6&q=veidenbaums&id=969635&&g=1