{source}
<script type="text/javascript">
function DraugiemSay( title, url, titlePrefix ){
window.open(
'http://www.draugiem.lv/say/ext/add.php?title=' + encodeURIComponent( title ) +
'&link=' + encodeURIComponent( url ) +
( titlePrefix ? '&titlePrefix=' + encodeURIComponent( titlePrefix ) : '' ),
'',
'location=1,status=1,scrollbars=0,resizable=0,width=530,height=400'
);
return false;
}
</script>
<a href="#" mce_href="#" onclick="DraugiemSay('Vitālijs Kalvāns. Dzīve un darbs',
'http://www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=269:vitalijs-kalvans-dzive-un-darbs&catid=163:par-izstadem-cb&Itemid=104');">
<img src="../images/dr.gif" mce_src="../images/dr.gif" border="0" /><font color="#666666" size="2"><u>Pasaki draugiem</u></font></a>
{/source}
Foto: Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums
|
Viens no izcilākajiem Ludzas puses māksliniekiem ir Vitālijs Kalvāns. Viņš dzimis 1909. gada 17. septembrī Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagastā. Ciblas pagasta skolā zīmēšanu V. Kalvānam pasniedza K. Kravaļs, savukārt Ludzas ģimnāzijā – A.Gudelis-Gudļevskis. 1928. gadā viņš uzsāka studijas Mākslas akadēmijā pie K. Miesnieka, K. Ubāna, vēlāk kļuva par V. Purvīša meistardarbnīcas audzēkni. |
1931. gadā kopā L. Tomašicki jaunais mākslinieks sarīkoja izstādi Ludzā. Līdztekus studijām viņš sāka strādāt Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā, kā arī vadīja gleznošanas studiju Rēzeknes komercskolā. 1934. gadā kopā ar Arvīdu Egli jaunais censonis sarīkoja izstādi.
V. Kalvāns ir stāvējis pie Rēzeknes mākslinieku kopas šūpuļa un bijis aktīvs tās dalībnieks. Kara gados viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Kārsavā, vēlāk Ludzā, pēc kara kādu laiku vadīja Ludzas novadpētniecības muzeju. Kopš 1949. gada meistars dzīvoja Rīgā, strādāja par inspektoru Mākslas lietu pārvaldē, par pasniedzēju Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, aktīvi iesaistījās iestāžu darbībā, rīkoja savas personālizstādes. Mākslinieka mūžs noslēdzās 1965. gada 30. aprīlī Rīgā.
„Kai cylvāks Kalvāns beja cīši lobs, latgaliski meiksts – munuprōt, varēja byut styngrōku mugurkauli. Jam pīmyta sova veida latgaliska nanūteikteiba, īpata izaturēšona pret sovim dorbim: jo Viļumainim glezna beja kas svāts, tod Kalvāns, tikleidz uzgleznōja, lai līk, kur grib. Var īraudzeit ari gleznas, kas divreiz parakstietas – izklaideiba, pavēršeiba? Kalvāns daudz dōvynōja sovu gleznu.” (Leokadija Basankoviča.)
Gan kā mākslinieks, gan kā pedagogs V. Kalvāns tiecās cilvēkos, īpaši jaunatnē, iekveldināt mīlestību pret dzimto zemi, dabu, īpaši savu skaisto, nekur citur pasaulē neatrodamo vienreizējo Latgali. Grūti pat nosaukt, ko V. Kalvāns nav gleznojis, – viņa darbos ir gan lauku un pilsētu (īpaši Rēzeknes un Ludzas) ainavas, skati ar ezeriem, pakalniem, Latgales ceļiem, māju puduriem, dzirnavām, tirgiem, savdabīgiem pagalmiem, cilvēku sadzīvisko rosību, darbu dažādos gadalaikos, pa retam portretam utt. Tieši ainavā V. Kalvāns atklājas kā smalks reālists, V. Purvīša tonālās glezniecības skolas pārstāvis. Sadzīves ainava atklāj arī senas īpašas iezīmes – Latgales ļaužu mentalitāti, dzīvesveidu. Pēckara gados V. Kalvāns kādu brīdi bija pakļāvies sev neraksturīgajam naturālismam ar vissīkāko fotogrāfisko detalizāciju – fiksētas mašīnas, pajūgi, labības maisi, cilvēki, koki… Tā bija zināma nodeva tā laika vienpusīgajiem prasījumiem pēc konkrētības un „patiesīguma”. Jānis Siliņš savas „Latvijas Mākslas” II sējumā (Stokholma, 1990) raksta: „V. Kalvāna sīkais, it kā drupinātais triepums un vispārēja sīkdaļu uztvere atgādina kaut ko no 17. gs. holandiešu un flāmu mazmeistariem.”
V. Kalvāna princips – nevienu dienu bez otas vilciena – tika atzīmēts ne vienreiz vien. A.Čaks raksta: ”Starp tiem, kas pēdēja laikā patiesi un sirsnīgi strādājuši, pirmajā vietā minams Vitālijs Kalvāns, kurš gandrīz viens pats aizņem visu sienu ar jauniem darbiem, kuros jaušams varens krāsu prieks, darba cildinājums, iejūta, pie kam tas veikts ar krietnu meistarību un savdabīgumu.”
Rīgas perioda laikā top lieliski ziedu gleznojumi; daudzi to paraugi priecēja acis 1999. gada piemiņas izstādē Rēzeknē. Sevišķi iecienīts gan Latgalē, gan Rīgā un citur bija V. Kalvāna 25 gleznu cikls „Pa Raiņa dzīves vietam”. Jāņa Pujāta vārdi palīdz atklāt, kāpēc V. Kalvāns kā cilvēks un mākslinieks, būdams dziļi latgalisks, ir specifiski latvisks un tuvs visai Latvijai: ”V. Kalvāns pirmais visā plašumā paver jaunu tēmu un problēmu loku, kas cieši saistīts ar Latgales ļaužu dzīvi un likteņiem laikmetu gaitās, ar šī novada pilsētu un lauku ainavas īpatno kolorītu. Tieši šajā lomā meklējams V. Kalvāna ieguldījums latviešu mākslas kopējos apcirkņos, viņa mākslinieciskās darbības vērtējuma atslēga. Viņš it kā pārstaigā dzimtā novada pakalnus, ezermalas, birztalas un sētas rāmā arāja solī, bez ekskursantiem raksturīgās steigas.”
Vitālija Kalvāna mākslas darbi vēlreiz apstiprina vispārīgo patiesību, ka tikai dzimtajā zemē dziļi laistas, noturīgas saknes ir pamats, nosacījums talantīgai un paliekošai mākslai.
Aicinām apskatīt Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā V. Kalvāna simtgadei sagatavoto izstādi!
