Foto no: www.latgale.lv
Šī gada 8. septembrī latgaliešu dzejniecei Marijai Andžānei apritētu 100. dzimšanas diena. Dzejnieces simtgades atcerei šogad tiks veltīta 2. starptautiskā latgalistikas konference, kura notiks no 15. līdz 17. oktobrim. Savukārt Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā ir sagatavota dzejniecei veltīta izstāde.
Marijas Andžānes dzīve un daiļrade
Marija Andžāne dzimusi 1909. gada 8. septembrī Ludzas apriņķa Šķaunes pagastā. Pēc Landskoronas pagastskolas beigšanas viņa dodas uz Rēzekni, kur studē Rēzeknes skolotāju institūtā. Institūta absolvēšanas gadā (1931) literārā žurnāla „Zīdūnis” sestajā numurā parādās viņas pirmais dzejolis „Caur osorom” un īsā skice „Orojdāls”. Marijas Andžānes vārds ir sācis parādīties arī „Jaunōs Straumes kalendārā”, „Latgolas kalendarā ”, laikrakstos „Dryva”, „Zemes Bolss”, „Latgolas Vōrds”, „Jaunais Vōrds” un sevišķi daudz V. Loča apgāda izdevumos. 1933. gadā tiek izdots viņas pirmais dzejoļu krājums „Reits”, ko kritiķi pamatoti nosauc par „reita gavilem” latgaliešu dzejā.
Latgales prese par to rakstīja šādus vārdus: „Skaisti ir vasaras rīti, kad saule lec, kad zālē izbiris miljoniem rasas pilienu, kuras mirdz un laistās visās varavīksnes krāsās. Daili izdveš ik zieds, krūtīs gavilē spēks. Šāds, tikai dzejas rīta skaistums staro no M. Andžānes gaišās grāmatiņas „Reits”, kurā kā pļavā izbiruši piecdesmit formā noapaļoti dzejas ziedi. Klusībā viņa ir strādājusi kaut kur tālu no dzīvākiem Latgales centriem, klusībā darinājusi dzejas krelles, lai tad kādā dienā, parādoties atklātībā, saistītu daudzu uzmanību.”
Periodā līdz 1940. gadam rakstniece līdzdarbojas žurnālā „Straume”, laikrakstu „Dryva” un „Jaunais Vōrds” redakcijās, sūta savus dzejoļus „Zīdūnim”, „Sauleitei”. Kara laiku kopā ar ģimeni pavada Varakļānos. Aktīvi sadarbojas ar rakstu krājumu „Olūts”, publicē savus darbus laikrakstos „Rēzeknes Ziņas” un „Latgolas Bolss”. 1944. gadā V. Loča izdevniecības rīkotajā literāro darbu konkursā drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atcerei M. Andžānes dzejoļu krājums „Dzeiveibai” iegūst otro godalgu.
N. Trepša pilnīgi pamatoti par autori saka šādus atzinīgus vārdus: „Lielākā latgaļu dzejniece un ļoti veiksmīga daiļprozas autore. Marijas Andžānes dzeja izceļas starp citu mūsu dzejnieku darbiem ar īstas lirikas bagātību, ar skaidru un vienreizēju latgalisku saturu un formā neuzmācīgu panta plūdumu. To vēl atsvaidzina tikai Andžānes raksturīgā īpatnējā sievišķība un gaišs optimisms.”
1951. gadā dzejniece no Vācijas izceļo uz ASV, kur nodzīvo līdz mūža beigām. 1951. gadā tiek publicēts viņas otrais dzejoļu krājums „Namīra vōrtūs”, kas ir papildināts un labots manuskripta „Dzeiveibai” variants. Trimdas gadus dzejniece aizvada intensīvā garīgā darbībā. Tikai 1977. gadā iznāk trešais Marijas Andžānes dzejoļu krājums „Caur dvēseles prizmu”, ko latgaliešu trimdas sabiedrība nosauc par labāko un spēcīgāko latgaliešu lirikā. Trimdā rakstītā dzeja pauž mūža sāpi par zaudēto Latgali:
Kai svece vērs Dīvmōtes oltora, Tai muna dvēsele pleivoj. Kai līsme vērs dzimtines oltora Par tautu, kas Latgolā dzeivoj.
Rakstniece darbojās arī prozā. Mantojumā paliek divi stāstu krājumi – „Aiz trejdeveinim kolnim” (1982) un bērnības atmiņu grāmata „Izejas punkts” (1982), kā arī trīs romāni – „Nosta”, „Dzeiveibas ārterija” un „Es nabeju bolta”. Stāstus caurauž spilgts novada sadzīves kolorīts, tajos dominē gaiša izskaņa, ticība labā uzvarai. Romānos ietverts autobiogrāfisks un bagātīgs laikmetu raksturojošs materiāls.
Sirds, pīkususe viļteibas un kauna, Vēļ vīnmār cerej dzeivi sōkt nu jauna.
M. Andžānes mūžs apraujas klusā un svētīgā Ziemassvētku laikā – 1988. gada 26. decembrī. Viņas vārds minams blakus tādiem izcilākajiem latgaliešu liriskās dzejas pārstāvjiem kā Augusts Eglājs, Aleksandrs Adamāns, Madsolas Jōņs, Marta Skuja u. c.
Noderīgas saites:
· Marijas Andžānes darbi, literatūra par Mariju Andžāni (Letonika.lv)
· Marijas Andžānes darbi Rēzeknes reģiona bibliotēkās
