Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Augustā jubileja aprit Astrīdei Ivaskai (90), Valteram Skotam (245) un Teodoram Dreizeram (145).
Astrīde Ivaska (dzimusi Hartmane 1926. gada 7. augustā Rīgā, mirusi 2015. gada 24. martā Rīgā) bija latviešu dzejniece un atdzejotāja, latviešu literatūras popularizētāja.
Astrīde dzimusi Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē, tēvs represēts. Mācījusies Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā, pēc tam līdz 1944. gadam Franču licejā Rīgā. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, beigusi Hānavas nometnes latviešu ģimnāziju. No 1946. līdz 1949. gadam studējusi Mārburgas universitātē romāņu, ģermāņu un slāvu valodas.
1949. gadā precējusies ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru Ivasku un pārcēlusies uz dzīvi ASV, kur līdz 1967. gadam dzīvojusi Minesotas pavalstī (ASV), pēc tam Normanā, Oklahomā (ASV). No 1950. līdz 1952. gadam bijusi bibliotekāre Minesotas universitātes Mākslas nodaļā. Mācījusi krievu un vācu valodu Sv. Olafa koledžā Minesotā un Oklahomas universitātē. No 1991. līdz 2001. gadam dzīvojusi Fauntinstaunā, Īrijā, pēc tam Rīgā.
Darbojusies žurnāla “Jaunā Gaita” redakcijā un žurnāla “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijā. Pirmā dzejas publikācija – dzejoļu kopa žurnālā “Jaunā Gaita” 1959. gada 23. numurā. A. Ivaskas dzejai mūziku komponējuši P. Plakidis un A. Šturms. 1969. gadā saņēmusi Z. Lazdas balvu par dzejoļu krājumu “Ziemas tiesa”, PBLA KF 1974. gada Goda balvu par dzejoļu krājumu “Solis silos”, J. Jaunsudrabiņa prozas balvu par ceļojumu aprakstu krājumu “Līču loki”, K. Gopera fonda balvu par īsprozas krājumu bērniem “Pārsteigumi un atklājumi”.
A. Ivaska kopā ar vīru Ivaru Ivasku bija arī vieni no pirmajiem un aktīvākajiem, kas ārpuslatvijas latviešu sabiedrībā rūpējās par to, lai pavisam nesatrūktu saites ar latviešu rakstniekiem pēckara Latvijā. Tāpēc viņas rakstīto un publicēto recenziju un rakstu klāstā ir daudzi raksti, kas veltīti tieši Latvijas dzejnieku daiļradei. Recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru viņa publicējusi gan žurnālos “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “Books Abroad” (vēlāk “World Literature Today”), “Journal of Baltic Studies” kā arī citos preses izdevumos. Latviešu trimdas dzejas pārskats publicēts rakstu krājumā “Arhīvs” (1966, 6), pārskats par latviešu literatūru – izdevumā “Encyclopedia of World Literature in the XXth Century” (1967).
Latvijas PEN kluba biedre, Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1993), Īrijas Rakstnieku savienības biedre. 2001. gadā saņēmusi IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Astrīdes Ivaskas darbi mūsu bibliotēkās
Valters Skots (dzimis 1771. gada 15. augustā Edinburgā, Skotija, Apvienotā Karaliste, miris 1832. gada 21. septembrī Ebotsfordā, Skotija, Apvienotā Karaliste) bija nozīmīgs skotu romantisma rakstnieks. V. Skots ir viens no vēsturiskā romāna aizsācējiem.
Dzimis kompetenta un turīga advokāta ģimenē. Savā otrajā dzīves gadā V. Skots pārcieta bērnu trieku, kā rezultātā zaudēja kājas lokanību un uz mūžu palika klibs. Mācījies Edinburgas skolā un koledžā. Tēvs sāka gatavot Valteru darbībai savā advokatūrā, taču dēls mainīja šo šauri orientēto profesionālo ievirzi un, lai iegūtu plašākas zināšanas, devās studēt uz Edinburgas Universitāti jurisprudenci. 21 gada vecumā viņš kļuva par diplomētu advokātu. Lai gan vēlāk V. Skots radīja lielu skaitu literāro darbu, viņš visu mūžu darbojās kā jurists: 14 gadus kā advokāts, 33 gadus kā šerifs un 24 gadus kā Skotijas Augstākās tiesas loceklis. 1797. gadā V. Skots apprecējās ar Šarloti Kārpenteri. Viņu laulībā piedzima pieci bērni.
Literāro karjeru V. Skots sāka 25 gadu vecumā ar vācu balāžu, Gētes un citu vācu dramaturgu darbu tulkojumiem. Rakstnieka lielā interese par dzimtenes tradīcijām mudināja viņu vākt tautas balādes, kā rezultātā ap 1802. gadu tika publicēts darbs trīs sējumos “Skotijas pierobežas menestrelu dziesmas”, kurā tika iekļautas arī paša sacerētās balādes.
Zīmīgi, ka V. Skots savus pirmos romānus publicēja ar norādījumu “Vaverlija autors” vai ar pseidonīmu. Pamats šādai rīcībai bija autora bailes zaudēt solīda jurista reputāciju. Savu anonimitāti viņš saglabāja līdz pat 1827. gadam, kaut arī daudzi darbi jau bija kļuvuši par bestselleriem.
Viņa pazīstamākie darbi ir romāni “Aivenho”, “Robs Rojs”, “Kventins Dorvards” un poēma “Ezera jaunava”. Dzīves laikā un arī pēc nāves 19. gs. Skots bijis ļoti populārs rakstnieks, jo īpaši Lielbritānijā un citur Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā un Austrālijā, bet 20. gs. viņa popularitāte pasaulē stipri mazinājās. Tomēr daudzi viņa darbi angļu valodā rakstītajā literatūrā joprojām tiek atzīti par klasiskiem.
V. Skots nav atstājis teorētiska rakstura traktātus, taču viņa uzskati atklājas daudzajos izteikumos, kas atrodami “Dienasgrāmatā” un vēstulēs.
Daži izteikumi par dažādām tēmām:
“Laime ir atkarīga no bagātības daudz mazāk, nekā no mākas baudīt to, kas tev jau pieder”,
“Jaunībā mēs meklējam baudas, brieduma gados – slavu, bagātību un stāvokli sabiedrībā, bet vecumā priecājamies jau par to vien, ka viss ir mierīgi un nekur nesāp”,
“Patiesi izdevīgas ir nevis zināšanas pašas par sevi, bet māka tās lietderīgi izmantot”.
Valtera Skota darbi mūsu bibliotēkās
Teodors Dreizers (dzimis 1871. gada 27. augustā Terahotā, Indiāna, ASV, miris 1945. gada 28. decembrī Holivudā, Losandželosa, Kalifornija, ASV) bija amerikāņu rakstnieks.
Viņa ģimene bija nabadzīga, tādēļ topošajam rakstniekam nācās agri uzsākt patstāvīgu dzīvi. Pēc skolas viņš apmēram gadu mācījās Indiānas Universitātē, taču materiālo grūtību dēļ to atstāja. T. Dreizers devās uz Čikāgu peļņā, kur strādāja par apkopēju un trauku mazgātāju restorānā, par kontrolieri preču stacijā, par klerku, par mehāniķi veļas mazgātavā un par zemkopības aģentu, kā arī bija palīgstrādnieks kādā bodītē. Ieguvis lielu dzīves pieredzi, T. Dreizers kļūst par reportieri.
Daudzus gadus viņš strādā Čikāgas, Sentluisas, Pitsburgas un Ņujorkas laikrakstos. Reportiera profesija dod iespēju pilnīgāk iepazīt īstenību, padziļina viņa dzīves pieredzi. 90. gados klajā nāk pirmie T. Dreizera stāsti. Par viņa rakstnieka darbības sākumu atzīst 1900. gadu, kad tika publicēts pirmais romāns “Māsa Kerija”. Šajā darbā Dreizers iezīmē visu savu turpmāko darbu pamattēmas. Pirmo romānu kritiķi uzņēma naidīgi, nosauca to par “netikumīgu”, bet autoru – par “jaunatnes pavedinātāju”. Romānu aizliedza, un visa tirāža palika izdevniecības pagrabā.
Dzīve bija grūta, viņš pārtika no gadījuma darbiem, ieķīlāja lombardā mantas un drēbes, badojās, taču turpināja rakstīt patiesību par to amerikānisko dzīvi, kuru redzēja visapkārt. Romānu “Māsa Kerija” 1904. gadā izdeva Londonā, un tam bija lieli panākumi. Otrais romāns “Dženija Gerharde” iznāca 1911. gadā. Nākošais pakāpiens rakstnieka daiļradē bija “vēlmju triloģija”, kas sastāv no trim cits citam sekojošiem romāniem: “Finansists”, “Titāns” un “Stoiķis”. Triloģija ir izvērsts vēstījums par amerikāņu tautas evolūciju. Šajos romānos varoņu likteņus nosaka nauda.
1915. gadā tiek izdots T. Dreizera romāns “Ģēnijs”, kurš atklāj mākslas degradāciju buržuāziskajā sabiedrībā. 1925. gadā izdots rakstnieka patiess šedevrs – romāns “Amerikāņu traģēdija”. To atzina visi kritiķi. Romānā atspoguļots parasta amerikāņa Klaida Grifitsa, ielu sludinātāja dēla, liktenis. Autors atklāj, ka “izglābt dvēseli” viltus ideālu pasaulē nav iespējams. Klaids pakļaujas pasaulīgajiem kārdinājumiem, paved meiteni Robertu, pazudina gan viņu, gan sevi. Romānā Amerikas sociālā vide izskatās murgaina un kropla.
Vēlākajos gados T. Dreizers uzskata, ka jākļūst sabiedriski aktīvam. Viņš raksta publicistiku, piedalās ASV komunistiskās partijas aktivitātes, uzstājās par II frontes atklāšanu Otrā Pasaules kara laikā. “Tautas demokrātija” kļūst par viņa daiļrades vadmotīvu.
Teodora Dreizera darbi mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti
XX gadsimta ārzemju literatūras vēsture. - R.: Liesma, 1965. - 796 lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp.
Rubenis A. Vienkārši romantisms viltusromantikas laikā. - R.: Andris Rubenis, 2014. - 320 lpp.
Simts ievērojamākie rakstnieki. - R.: Aplis, [2007]. - 275 lpp.
