Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Jūlijā jubileja aprit Marselam Prustam (145), Rembrantam (410), Arčibaldam Džozefam Kroninam (120) un Mārim Liepam (80).
Marsels Prusts (dzimis 1871. gada 10. jūlijā Oteilā, tagad Parīzē, Francija, miris 1922. gada 18. novembrī Parīzē) bija izcils franču rakstnieks, romānu cikla “Zudušo laiku meklējot” autors.
Dzimis netālu no Parīzes slavena ārsta un bagātas, ļoti izglītotas ebrejietes ģimenē. Prusts bija intelektuāli attīstīts, bet slimīgs (no deviņu gadu vecuma viņš visu mūžu slimoja ar astmu). Pamazām viņš bija spiests dzīvot slēgtās telpās.
Pabeidzis Kondersjē liceju, Prusts iestājas Sorbonnas universitātes juridiskajā fakultātē, bet par galveno viņa nodarbošanos jau tolaik kļūst literatūra, izstāžu, koncertu apmeklējumi, kā arī iesaistīšanās augstākās sabiedrības salonu dzīvē Senžermēnas priekšpilsētā. Te nevar arī neatzīmēt tā laika mākslinieciskas dzīves uzplaukuma atmosfēru Parīzē, kad attīstījās Prusta talants un kas stimulēja atsevišķu viņa literārā stila īpatnību formēšanos. Kopš 19. gadsimta 70. gadiem ar vērienīgu cīņu pret akadēmismu uzstājas jauna mākslas forma – impresionisms, kura ietekme vērojama ne tikai glezniecībā, tēlniecībā, bet arī mūzikā un literatūrā.
Pirmās publikācijas Prustam ir jau kopš 1886. gada, kad viņam ir tikai piecpadsmit gadi. 1896. gadā iznāk pirmais nopietnais prozas krājums “Izpriecas un dienas”. 1900. gadā viņš sāk vadīt augstāko aprindu hronikas nodaļu populārajā Parīzes laikrakstā “Figaro”, kur arī publicē literāri kritiskas esejas. 1904. gadā rakstnieks pievēršas tulkojumiem, sagatavojot publicēšanai prerafaelītu teorētiķa Džona Raskina darbus estētikā. 8 gadus Prusts velta savam pirmajam romānam “Žaks Santeijs”, kas tā arī paliek nepabeigts un publicēts tikai 1954. gadā. Tajā jau parādās “Zudušo laiku meklējot” raksturīgās tēmas un tendence autobiogrāfisko materiālu pastarpināt mākslas tēlos.
Pēc abu vecāku nāves, pasliktinoties viņa veselības stāvoklim, Prusts spiests dzīvot pilnīgā vientulībā. Prusts pilnīgi pievēršas literatūrai. Galvenais Prusta darbs ir 7 romānu cikls “Zudušo laiku meklējot”, kas rakstīts un publicēts laika posmā no 1913. līdz 1927. gadam.
Pirmajai grāmatai vēl nebija panākumu ne pie kritiķiem, ne pie lasītājiem. Slavens Prusts kļuva pēc otrās grāmatas iznākšanas jau pēc Pirmā pasaules kara – 1919. gadā. Par šo grāmatu rakstnieks saņēma arī Gonkūra prēmiju. Pēc tam rakstniekam vairs bija atlikuši tikai trīs dzīves gadi un gandrīz visu šo laiku viņš pavadīja gultā nerimtīgi strādājot pie nākamajām romāna daļām. Romānu darbība aptver laiku no 1870. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām. Visa cikla galvenais vadmotīvs ir zudušā un iegūtā laika tēma, kas izpaužas visās romāna daļās.
Marsela Prusta darbi mūsu bibliotēkās
Rembrants Harmenszons van Reins (dzimis 1606. gada 15. jūlijā Leidenē, Nīderlande, miris 1669. gada 4. oktobrī Amsterdamā, Nīderlande) bija holandiešu gleznotājs un grafiķis. Viens no izcilākajiem gaismēnas meistariem pasaules glezniecībā. Nīderlandes Zelta laikmeta pārstāvis.
Vairāk par Rembrantu lasiet šeit.
Literatūra par Rembrantu mūsu bibliotēkās
Arčibalds Džozefs Kronins (dzimis 1896. gada 19. jūlijā Kardrosā, Skotija, miris 1981. gada 6. janvārī Montrē, Šveice) bija angļu rakstnieks. Tāpat kā viņa romānu varoņi, arī viņš pats dzīvoja lielā trūkumā un cīnījās par tiesībām iegūt augstāko izglītību. Viņš ieguva medicīnas doktora grādu, tomēr, nostrādājis dažus gadus par medicīnas inspektoru ogļrūpniecībā, pameta ārsta darbu un pievērsās literatūrai. Autobiogrāfijā “Piedzīvojumi divās pasaulēs” Kronins stāsta par savas dzīves diviem ceļiem un divām profesijām.
1931. gadā iznāk viņa pirmais romāns “Cepurnieka pils”, kurā parādīts buržuāziskais despotisms un tā ietekme uz apkārtējiem cilvēkiem. 1935. gadā izdots sociālais romāns “Zvaigznes raugās lejup”, kurā aprakstīta ogļraču dzīve un cīņa gandrīz no gadsimta paša sākuma līdz 30. gadiem. Spilgti un no vēstures viedokļa interesanti parādīts ogļraču streiks, smagie darba apstākļi, daudzu ogļraču bojā eja applūdušā šahtā, parlamentārā un profesionālā ogļraču cīņa.
Kronina daiļrades tālākā attīstība atspoguļojas romānā “Citadele”, kurš iznāca 1937. gadā. Romāna tēma – ārstu un medicīniskās palīdzības stāvoklis Velsas strādnieku rajonos. Spilgtas epizodes, kurās attēlota godīga ārsta pašaizliedzīgā cīņa par ogļraču veselību, mijas ar ainām, kas parāda angļu medicīnas darbinieku vidū valdošo korupciju un rutīnu.
1939. gadā Kronins pārceļas dzīvot uz ASV, pēc 1950. gada viņš dodas uz Šveici. Rakstnieks dzīvo atrauti no sabiedriskās dzīves, un tas negatīvi ietekmē viņa daiļradi. 1958. gadā tika izdots romāns “Ziemeļu gaisma”, kura tēma skar angļu preses stāvokli. Rakstnieks ar lielu sarkasmu parāda, kāds morāls pagrimums vērojams presē, kas nonākusi kara ažiotāžā ieinteresēto magnātu kalpībā. Taču laimīgais atrisinājums cīņā par brīvu presi šķiet sadomāts. Kronins tic vienkāršajam cilvēkam, viņš simpatizē saviem iemīļotajiem varoņiem, kuri cīnās pret mietpilsonismu un egoismu.
Arčibalda Džozefa Kronina darbi mūsu bibliotēkās
Māris Rūdolfs Liepa (dzimis 1936. gada 27. jūlijā Rīgā, miris 1989. gada 26. martā Maskavā, Krievija) bija latviešu baleta mākslinieks un kinoaktieris.
Dzimis Nacionālās operas skatuves strādnieka ģimenē. Baleta mākslas pamatus apguvis Rīgas Horeogrāfijas skolā. 1953. gadā uzņemts Maskavas Valsts horeogrāfijas akadēmijā, ko beidzis 1955. gadā. Baletdejotāja karjeru sācis 1955. gadā Operas un baleta teātrī Rīgā. No 1956. gada līdz 1960. gadam strādājis Staņislavska un Nemiroviča-Dančenko vārdā nosauktajā Maskavas Muzikālajā teātrī. 1960. gadā kļūst par Maskavas Lielā teātra solistu, kur darbojas līdz pat 1982. gadam. Sākumā Liepas karjera strauji attīstījās.
Kad 1964. gadā par Lielā teātra galveno baletmeistaru kļuva Jurijs Grigorovičs, viņiem izveidojas laba sadarbība. 1966. gadā Liepa atjauno Mihaila Fokina baletu “Rozes gars”. Šis balets tiek uzvests gan uz Lielā teātra skatuves, gan viesizrādēs daudzās pasaules valstīs, kur gūst ievērību. 1971. gadā par lomu baletā “Žizele” Liepa saņem Vaclava Ņižinska prēmiju.
Laika gaitā saasinājās Liepas attiecības ar Grigoroviču. Īpaši pēc intervijas laikrakstā “Pravda” 1979. gadā, kurā Liepa izteicās kritiski par Grigoroviča baleta vadības metodēm. Divus gadus Liepa vairs nesaņēma lomas uz Lielā teātra skatuves. Šajā periodā Liepa sadarbojās ar Borisu Eifmanu, dejoja Rogožina lomu Eifmana iestudētajā baletā “Idiots”, kā arī iesaistījās citos projektos. 1982. gada martā toreizējais kultūras ministrs Demičevs pavēlēja atjaunot Liepas uzstāšanos Lielajā teātrī. Ar lieliem panākumiem Liepa nodejo Krasa lomu “Spartakā”. Tomēr tā bija viņa pēdējā uzstāšanās uz Lielā teātra skatuves. Teātra mākslinieciskā padome Grigoroviča ietekmē pieņēma lēmumu par “profesionālo neatbilstību” un Liepa bija spiests aiziet pensijā 45 gadu vecumā.
Pēc tam Liepa turpināja darbu kā baleta pedagogs Maskavas Valsts horeogrāfijas akadēmijā. No 1983. līdz 1985. gadam viņš bija Sofijas Tautas operas galvenais baletmeistars. 1986. gadā Rīgas operteātrī bija vakanta baletmeistara vieta, bet Liepam to nepiedāvā. Netiek arī atbalstīta jauna Liepas baleta teātra veidošana Rīgā. Tomēr 1989. gadā Maskavas Padome pieņēma lēmumu veidot jaunu teātri “Māra Liepas balets” Maskavā, bet Liepa pēkšņi nomira 1989. gada 26. martā no sirdstriekas. Viņš apglabāts Vagaņkovas kapsētā.
Liepa dejojis nozīmīgas lomas baletos “Gulbju ezers”, “Apburtā princese”, “Ŗaimonda”, “Dons Kihots”, “Romeo un Džuljeta”, “Anna Kareņina”. Māris Liepa visvairāk pazīstams ar spožo dejojumu Krasa lomā A. Hačaturjana baletā “Spartaks”, par ko 1970. gadā saņēma Ļeņina prēmiju. 1968. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukums, 1969. gadā – Krievijas PFSR Tautas mākslinieka nosaukums, bet 1976. gadā – PSRS Tautas mākslinieka nosaukums.
Vairāk par Māri Liepu lasiet šeit.
Literatūra par Māri Rūdolfu Liepu mūsu bibliotēkās
Izmantotie avoti
XX gadsimta ārzemju literatūras vēsture. - R.: Liesma, 1965. - 796 lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/M%C4%81ris_Liepa
https://lv.wikipedia.org/wiki/Marsels_Prusts
