Attēls no Vikikrātuves
15. jūlijā vienam no slavenākajiem pasaules māksliniekiem, holandiešu gleznotājam Rembrantam-Hermesam van Reinam, aprit 405 gadi. Viņa darbi allaž ir pauduši vispārcilvēciskas jūtas un pārdzīvojumus un aicinājuši meklēt mūžīgās vērtības, līdz ar to šī dižā holandieša māksla nekad nav pazinusi robežu. Līdz 25. jūlijam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā ir apskatāma Rembrantam veltīta izstāde.
Ieskats Rembranta biogrāfijā
Rembrants dzimis Leidenē 1606. gadā dzirnavnieka ģimenē. Jau bērnībā viņš visus pārsteidzis ar neparasti talantīgiem zīmējumiem. Tā kā ģimene bija pārtikusi, tēvs nodeva zēnu latīņu skolā. To pabeidzis, jaunietis iestājās Leidenes universitātē, taču nenomācījās tur pat gadu.
No 14 gadu vecuma Rembrants sāka ņemt glezniecības stundas, sākumā savā dzimtajā pilsētā, vēlāk – Amsterdamā. Apguvis gleznošanas māku, viņš atgriezās dzimtajā vietā un sāka ļoti produktīvi strādāt.
Neparastā atmiņa un pārsteidzošās darba spējas Rembrantam ļāva ātri kļūt slavenam. Divdesmit sešu gadu vecumā Rembrants pilnībā pārcēlās uz dzīvi Amsterdamā, kur īsā laikā kļuva par iecienītāko portretistu. Šajā laimīgajā dzīves periodā viņš ieguva visu – pašapziņu, slavu, materiālo labklājību un mīlestību.
Mākslinieka sirdi iekaroja apburošā pilsētas birģermeistara meita Saskija van Eilenbruka. Saskija kļuva arī par Rembranta iemīļoto modeli, un viņa dzīves triumfs izpaužas gleznā „Pašportrets ar Saskiju”. Laimīgā laulība turpinājās 11 gadus, līdz trīsdesmit gadus vecā skaistule nomira ar tuberkulozi, atstādama vīram dēlu Titu, kurš bija ļoti līdzīgs savai mātei.
Par Rembranta dzīves laimīgāko periodu uzskatītie laulības gadi viņu iedvesmoja vēstures tematikai, šajā laikā tapa audekli par Kristus dzīvi (Orānas prinča pasūtījums), „Ābraāms upurē Izaāku”, „Baltazara dzīres” un „Acu gaismas laupīšana Samsonam”. Šie darbi uzrunā ne vien ar savu psiholoģisko dziļumu, bet arī ar telpas kompozīcijas risinājumu, gaismēnu kontrastiem un dinamiku.
1642. gadā Rembrants uzgleznoja vēl vienu grupas portretu, tas saucas „Naktssardze”. Izlauzusies no mākoņiem, apžilbinoši spilgtā saule apgaismo bruņotu ļaužu grupu. Radot pacēlumu un satraukumu, tā izgaismo atsevišķas figūru daļas, šķēpu smailes un bruņu cepures. Bet uz dūmakas un gaismas robežas redzams bruņoto vīru ieskauts mīklains mazas, baltā tērptas meitenītes tēls. Pasūtītāji bija neapmierināti par šādu pieeju, un darbs īsti novērtēts tika tikai pēc mākslinieka nāves.
Ar 1642. gadu, Saskijas nāvi un „Naktssardzes” kritiku, sākās Rembranta dzīves melnais periods. Viņš ieslīga nabadzībā, postā un pazemojumos. Dzīves nogalē vientuļais, slimais un visu aizmirstais mākslinieks palika divatā ar mākslu.
1669. gadā uzgleznotais pašportrets un „Pazudušā dēla atgriešanās” ir glezniecisks Rembranta dzīves traģiskais epilogs. 1669. gada 4. oktobrī baznīcas grāmatā parādījās skops ieraksts par gleznotāja nāvi. Ar holandiešiem raksturīgo pedantismu tajā uzskaitīts viss, kas no viņa palicis: „Vilnas un audekla apģērbs un darba instrumenti…” Patiesā Rembranta radīto mākslas darbu vērtība atklājas un tiek novērtēta ar laiku.
Informācija sagatavota, izmantojot grāmatu „100 ievērojamākie mākslinieki” (Rīga, 2005.)
