Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Maijā jubileja aprit Henrikam Senkevičam (170), Zigmundam Freidam (160), Mihailam Bulgakovam (125) un Vizmai Belševicai (85).

 

     Henriks Ādams Aleksandrs Pijs Senkevičs (dzimis 1846. gada 5. maijā Wola Okrzejska, Polijā, miris 1916. gada 15. novembrī Vevey, Šveicē) bija poļu rakstnieks, 1905. gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs. Ļoti populārs rakstnieks 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Polijā.

 

     Dzimis nabadzīgu šļahtiču ģimenē. Skolu apmeklēja Varšavā. Mācījās Varšavas universitātē, vēlāk strādāja par žurnālistu. No 1876. līdz 1878. gadam dzīvoja Kalifornijā, vēlāk daudz ceļoja. Viņa raksti un piezīmes nodrošināja viņam atpazīstamību dzimtenē.

 

     Rakstnieks savas daiļrades pirmajā periodā sarakstīja vairākus reālistiskus darbus par tautas dzīvi, paužot kvēlu līdzjūtību tautai. Tādi ir stāsti: “Janko – muzikants”, “Skicējumi ar ogli”, “Barteks uzvarētājs” u. c. 1883. gadā avīzē turpinājumos tika publicēts pirmais Senkēviča vēsturiskās triloģijas romāns “Ar uguni un zobenu”, kas ieguva ievērojamu popularitāti. Vēlāk tika izdots arī triloģijas otrais romāns “Grēku plūdi” un trešais – “Pans Volodijevskis”. 19. gs. 90. gados Senkevičs saraksta divus sociālpsiholoģiskus romānus no sava laika dzīves – “Bez dogmāta” un “Polaņecku dzimta”.

 

     Polijā populārs kā vēstures romānu autors, bet pasaules slavu ieguva ar romānu “Quo Vadis”, kurā aprakstīta dzīve Senajā Romā imperatora Nērona laikā. No Senkeviča vēsturiskajiem romāniem labākais ir “Krustneši”, kas veltīts poļu un lietuviešu tautas varonīgajai cīņai pret vācu bruņiniekiem.

 

     Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Senkevičs emigrēja uz Šveici, kur arī mira. Apglabāts Varšavā.

 

Henrika Senkeviča darbi mūsu bibliotēkās.

 

     Zigmunds Freids (dzimis 1856. gada 6. maijā Freiberga Morāvijā, Austrijas impērija (tagad Čehija), miris 1939. gada 23. septembrī Londonā, Anglija, Apvienotā Karaliste), pilnajā vārdā Zigismunds Šlomo Freids, bija ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs. Zigmunda Freida personības teorija ir veidota apmēram 40 gadu ilgā laika posmā.

 

Vairāk par Zigmundu Freidu lasiet šeit.

 

Zigmunda Freida darbi mūsu bibliotēkās

 

     Mihails Bulgakovs (dzimis 1891. gada 15. maijā Kijevā, Ukraina, miris 1940. gada 10. martā Maskavā, Krievija) bija padomju Krievijas rakstnieks. Tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem rakstniekiem 20. gadsimta literatūrā.

 

     Viņš rakstīja romānus, lugas un stāstus, kā arī darbojās publicistikā. Rakstnieka slavenākais darbs ir romāns “Meistars un Margarita”, ko uzskata par vienu no nozīmīgākajiem romāniem krievu – un arī pasaules –  literatūrā. Starp citiem ievērojamiem Bulgakova darbiem jāmin garais stāsts “Suņa sirds”, romāni “Teātra romāns” un “Baltā gvarde”.

 

     Bulgakovs dzimis teoloģijas profesora ģimenē. No 1900. līdz 1909. gadam mācījās Pirmajā Kijevas vidusskolā. Šajā laikā par viņa mīļākajiem autoriem kļuva Nikolajs Gogolis, Aleksandrs Puškins, Fjodors Dostojevskis un Čārlzs Dikenss. No 1909. līdz 1916. gadam studēja medicīnu Kijevas universitātē, kuru pabeidza ar izcilību.

 

     No 1916. līdz 1918. gadam viņš darbojās kā ārsts Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā. Savu pieredzi šajā laikā viņš aprakstīja stāstu ciklā “Jauna ārsta piezīmes”. No 1918. līdz 1919. gadam Bulgakovs darbojās kā ārsts Kijevā. 1919. gada februārī viņu mobilizēja Ukrainas Tautas Republikas armija, no kuras Mihails dezertēja. Tā paša gada augustā kā kara ārstu viņu mobilizēja sarkanā armija, savukārt, no oktobra līdz decembrim viņš bija “brīvprātīgo armijas” jeb “baltās armijas” sastāvā. Brīvprātīgo armijas sastāvā Bulgakovu pārcēla uz Vladikaukāzu, kur viņš strādāja kara hospitālī. Bulgakovs dezertēja un palika Vladikaukāzā ar nodomu emigrēt uz rietumiem. Kad par braucienu jau bija samaksāts, viņš ārkārtīgi smagi saslima ar izkaisīto tīfu un aizbraukt neizdevās. Vladikaukāzā Bulgakovs palika līdz 1921. gada vidum. Pēc slimības viņš pameta mediķa praksi un sāka nodoties rakstīšanai.

 

     Bulgakova literārā darbībā sākās Vladikaukāzā, kur viņš sāka strādāt “Mākslas apakšnodaļā” – organizācijā, kuras uzdevums teorētiski bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas utt. Darbojās arī kādā laikrakstā (rakstīja par kultūru), lasīja lekcijas par Puškinu un Čehovu, sāka rakstīt arī stāstus un uzrakstīja 5 lugas, no kurām vienu iestudēja vietējais teātris. Par Vladikaukāzā pavadītajiem gadiem Bulgakovs vēlāk uzrakstīja darbu “Piezīmes uz manšetēm”.

 

     Kopumā rakstnieks publicējās 16 žurnālos un avīzēs un šajā laikā uzrakstīja apmēram 300 feļetonu, tomēr cieta ārkārtīgu nabadzību. Sākot ar 1925. gadu, Bulgakovs sadarbojās ar Maskavas Dailes teātri. Viņš uzrakstīja daudzas lugas, kas guva plašu publikas atsaucību.

 

Mihaila Bulgakova darbi mūsu bibliotēkās

 

     Vizma Belševica (dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā, mirusi 2005. gada 6. augustā Rīgā) bija latviešu dzejniece, rakstniece un tulkotāja. Dzimusi strādnieku ģimenē, absolvējusi 2. poligrāfijas arodskolu Rīgā, neklātienē beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Divus gadus strādājusi laikrakstā “Pionieris”.

 

     Belševicas pirmie mēģinājumi literatūrā sākušies jau drīz pēc kara, pirmais dzejolis publicēts 1947. gadā, pirmais dzejoļu krājums “Visu ziemu šogad pavasaris” iznācis 1955. gadā. Dzejniece iedziļinājās cilvēka jūtu dzīvē, pārdzīvojumu pasaules daudzveidīgajās niansēs un atainoja ikdienas notikumus. V. Belševicas dzejoļi ir kontrastaini, ekspresīvi un to stils ir noslīpēts līdz pilnībai. Rakstnieces darbiem raksturīga bagāta valoda un daudzveidīgs ritms. Ar dzejoļu krājumiem “Zemes siltums”, “Jūra deg”, “Gadu gredzeni”, “Madarās” un “Dzeltu laiks” Belševica kļuva plaši pazīstama pasaulē. Viņas dzejoļus tulkoja un izdeva Zviedrijā, Vācijā, Krievijā, un citās valstīs.

 

     Belševica rakstījusi arī prozu. Lielāko ievērību un atzinību guva 20. gs. 90. gados sarakstītā triloģija par meiteni Billi. Triloģijas pirmā daļa “Bille” izdota 1992. gadā ASV un 1995. gadā Latvijā, saņēmusi Kārļa Gopera fonda balvu. Otrā daļa “Bille un karš” (sākotnējais nosaukums “Bille dzīvo tālāk”) iznākusi 1996. gadā. Par triloģijas pirmo un otro daļu autorei piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva. Trešā daļa “Billes skaistā jaunība” izdota 1999. gadā. Triloģija izdota arī zviedru un krievu valodā.

 

     Viņa sarakstījusi lugu “Sofijas nolaupīšana”, pēc stāsta “Tās dullās Paulīnes dēļ” uzņemta spēlfilma, stāsta dramatizējums iestudēts Valmieras Drāmas teātrī. Savdabīga literārā mantojuma daļa, ko latviešu lasītājam atstājusi V. Belševica ir viņas rakstītās pasakas bērniem “Zem zilās debesu bļodas” un “Ceļreiz ceļš uz pasaciņu”.

 

     Rakstniece vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā, ir saņēmusi dažādus citus apbalvojumus, piemēram, 2005. gadā V. Belševica saņēma gada balvu literatūrā (atdzejā) par krājumu “Atdzeja”. Sākoties atmodai, 1989. gadā Belševica iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. 1994. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994).

 

Vizmas Belševicas darbi mūsu bibliotēkās

 

Izmantotie avoti

XX gadsimta ārzemju literatūras vēsture. - R.: Liesma, 1965. - 796 lpp.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp.

http://www.letonika.lv/literatura/section.aspx?id=2677714

https://lv.wikipedia.org/wiki/Mihails_Bulgakovs

https://lv.wikipedia.org/wiki/Zigmunds_Freids

https://lv.wikipedia.org/wiki/Henriks_Senkevi%C4%8Ds