2016. gada 22. aprīlī katoļu priesterim, latgaliešu folkloras vācējam, „Katoļu māju kalendāra” un avīzes „Gaisma” līdzstrādniekam Feliksam Boļeslavam Laizānam aprit 145. gadskārta.

     Pieminot ievērojamo novadnieku, no 14. līdz 28. aprīlim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā būs apskatāma novadpētniecības materiālu izstāde par F. Laizāna devumu Latgales garīgo vērtību stiprināšanā, folkloras vākšanas darbā un svarīgākajiem viņa dzīves faktiem. Reģionālajā novadpētniecības datu bāzē ir apskatāms arī avotu saraksts par F. Laizānu.

Ieskats Feliksa Boļeslava Laizāna biogrāfijā

     Felikss Boļeslavs Laizāns dzimis 1871. gada 22. aprīlī turīgu saimnieku ģimenē Sakstagala pagasta Somu ciemā (vēlāk arī izmantojis pseidonīmu Soms). Viņa tēvs bija iegātnis no Viļānu puses Svečkovas ciema. Bez Feliksa ģimenē bija vēl trīs dēli un trīs meitas. Felikss bija jaunākais.

     Pirmo izglītību Felikss ieguva Viļānu pagasta Mortišķu skolā, kuru apmeklēja no 1883. gada līdz 1885. gada jūnijam. Zēns skolā bija ļoti centīgs un labi apguva krievu valodu.

     Sakstagalā jaunais censonis iepazinās ar Pēteri Smelteru, kurš jau mācījās Rēzeknes pilsētas skolā. Felikss paklausīja sava drauga aicinājumam un turpināja izglītoties Rēzeknē līdz 1888. gadam.

     Laikā no 1884. līdz 1891. gadam Ciskādos par prāvestu kalpoja Jezups Jarockis, kurš apsolīja atbalstīt jaunekli ar noteikumu, ja viņš labi mācās. Pēc Rēzeknes pilsētas skolas beigšanas F. Laizāns kādu laiku palika pie priestera J. Jarocka un pa laikam arī Rēzeknē papildināja zināšanas pašmācības ceļā, tad izlēma studēt Pēterpils Garīgajā seminārā.

     Nākamais Pēterpils Garīgā semināra audzēknis F. Laizāns 1889. gada vasarā satikās ar Franci Trasunu un nolēma vākt savas tautas daiļradi, tādējādi turpinot sveštautiešu Gustava Manteifeļa, Eduarda Voltera, Stefānijas Uļanovskas un mūsu tautas apgaismotāju Andriva Jūrdža, Franča Trasuna, Pētera Smeltera darbu.

     Folkloras vākšanas un krāšanas darbu veicot, F. Laizāns ir apceļojis daudzus Latgales pagastus – Kalupi, Līvānus, Līksnu, Asūni, Sakstagalu, Dricānus, Kārsavu, Malnavu, Pildu, Ozolmuižu, Zosnu, Bērzpili, Ciblu, Baltinavu u. c. Laika posmā no 1890. līdz 1915. gadam savācis ap 6000 tautasdziesmu un citu folkloras materiālu.

     1894. gadā iznāca pirmais Krišjāņa Barona sakopotais “Latvju dainu” krājums, kur ievietotas arī 2458 (pēc citiem datiem 2469) F. Laizāna savāktās dziesmas no 12 tā laika Vitebskas guberņas pagastiem. Vākums glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Folkloras krātuvē.

     Pēc ordinācijas F. Laizāns kalpoja Malnavas draudzē, no 1897. līdz 1908. gadam bija prāvests Baltinavā, kur uzbūvēja baznīcu un draudzes namu, sūtīja korespondences avīzei “Gaisma”. No 1908. līdz 1912. gadam ir bijis prāvests Rundānos, no 1912. līdz 1917. gadam – Dukstigalā, no 1917. līdz 1920. gadam – Augustovā, kur 1917. gadā, ienākot lielinieku varai, tika apcietināts un aizvests uz cietumu, kur viņam tika piespriests nāvessods. Pateicoties Franča Kempa un ticīgās tautas atbalstam, priesteris Laizāns tika atbrīvots un 1920. gadā pārcēlās uz Vanagiem.

     Vanagos 1927. gadā nodega draudzes māja un sadega visi F. Laizāna dokumenti, rokraksti, folkloras pieraksti un grāmatas. 1928. gadā F. Laizāns tika pārcelts par vikāru uz Nautrēniem, kur kalpoja līdz 1929. gadam, tad līdz 1930. gadam strādāja Rubenes draudzē Ilūkstes apriņķī. Vēlāk tika pārcelts uz Bebreni.

     F. Laizāns bija viens no Latgales tautiskās atmodas celmlaužiem, kas no  tautasdziesmām savai tautai ir uzcēlis nezūdošu pieminekli, bet viņa piemiņas akmens atrodas Bebrenes kapsētā, kur 1931. gada 17. jūlijā latgaliešu dižais dēls tika guldīts zemes klēpī.