Novembra ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Novembrī jubileja aprit Emīlam Dārziņam (140), Margaretai Mičelai (115), Ludmilai Gurčenko (80) un Markam Tvenam (180).
Emīls Dārziņš (dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgā, miris 1910. gada 31. augustā Rīgā) bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Jau bērnībā izcēlās ar apdāvinātību: 4 gadu vecumā iemācījās lasīt, 5 gadu vecumā, mātes pamācīts, pazina notis un sāka spēlēt klavieres. Līdz 12 gadu vecumam mācījies mājās.
No 1887. līdz 1889. gadam mācījās Rupsalas skolā Lubānā pie mātes brāļa. 1889. gadā īsu laiku mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā. Līdz 1891. gadam – Jaunpiebalgas draudzes skolā, kur pie J. Ulpes apguva klavieru spēli un pirmās iemaņas ērģeļu spēlē. 1891. gadā mācījās mūziku pie privātskolotāja Rīgā. Atgriezies pie vecākiem, ar sava krusttēva E. Kēlbranta atļauju vingrinājās uz Jaunpiebalgas baznīcas ērģelēm.
1893. gadā bija pirmā uzstāšanās sabiedrībai: Jaunpiebalgas Dziedāšanas biedrības jautājumu izskaidrošanas vakarā E. Dārziņš atskaņoja Ludviga van Bēthovena “Apasionātu”. 1896. gadā pēc J. Vītola atsauksmes žurnālā “Austrums” iespiests E. Dārziņa pirmais skaņdarbs, dziesma vīru korim “Jūs kalni, jūs lejas”.
Ar mātes atbalstu no 1898. gada līdz 1901. gadam mācījās Pēterpils konservatorijas ērģeļu klasē, kopš 1899. gada arī Kompozīcijas teorijas klasē. 1901. gadā bija spiests no konservatorijas izstāties.
Atgriezies Rīgā, pelnījās ar privātstundām klavieru spēlē, bija mūzikas skolotājs, rakstīja mūzikas kritikas, pievērsās kordiriģēšanai. 1903. gada vasarā E. Dārziņš uzturējās pie sava drauga J. Poruka Cēsu Lāčos. Tur tika iecerēts “Melanholiskais valsis”. Kā simfonisku skaņdarbu šo latviešu mūzikas lepnumu pirmo reizi spēlēja 1905. gada 13. augustā J. Jurjāna vadībā.
1904. un 1905. gada vasaras E. Dārziņš pavadīja Pumpuros, iedraudzējās ar J. Raini un komponēja savas labākās kora dziesmas “Lauztās priedes” un “Senatne”. 1906. gadā uzrakstīja monogrāfijas par A. Jurjānu, A. Kalniņu, J. Vītolu, apcerējumu par operas vēsturi, rakstīja kritikas par koncertiem, operu izrādēm, apkarojot nepilnības, saucot vainīgos vārdā un iemantoja nelabvēli P. Jurjānu, kurš aiz atriebības 1908. gadā apvainoja E. Dārziņu plaģiātā, apgalvojot, ka viņa simfoniskie skaņdarbi “Vientuļā priede” un “Melanholiskais valsis” norakstīti. Dziļi aizvainots, E. Dārziņš iznīcināja visas savas simfoniskās partitūras. Latviešu kultūrai zuda “Liriskā fantāzija”, “Vientuļā priede” un “Mazā svīta”. No orķestra partitūrām atjaunot izdevās vienīgi “Melanholisko valsi”.
Šī negoda nasta sagrāva E. Dārziņa turpmāko daiļradi un dzīvi. Tam vēl pievienojās neizdevusies laulība un naudas grūtības.
E. Dārziņš komponējis 19 solodziesmas, 17 kora dziesmas, publicējis apmēram 200 rakstu par mūziku. Nepabeigta palika opera “Rožainās dienas” un ieceres komiskai operai “Skroderdienas Silmačos”. Jaunpiebalgas Jāņskolā ir E. Dārziņa piemiņas ekspozīcija.
Rīgā, Āgenskalna Mārtiņa kapos, ir T. Zaļkalna meta veidots piemineklis ar E. Dārziņa bareljefu, ko bronzā atlējis B. Dzenis. Tas tika uzcelts 1913. gadā par ziedojumiem.
Margareta Mičela (dzimusi 1900. gada 8. novembrī Atlantā, mirusi 1949. gada 16. augustā Atlantā, Džordžijas štatā, ASV) bija amerikāņu rakstniece. Pasaules slavenību ieguvusi ar 1936. gadā izdoto romānu “Vējiem līdzi” – vienīgo romānu, kas izdots Mičelas dzīves laikā, un kura ir viena no visu laiku populārākajām grāmatām ASV.
Dzimusi īru izcelsmes katoļu jurista ģimenē. Mācījusies Smita koledžā. No 1922. gada līdz 1926. gadam strādājusi par reportieri laikrakstā “The Atlanta Journal”. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka “Vējiem līdzi” ir vienīgais Mičelas darbs, tomēr 1990. gadā tika atrasta novele “Zaudētā Leisena”.
Romānā “Vējiem līdzi” ar lielu māksliniecisku spēku M. Mičela ir attēlojusi vienu no sarežģītākajiem laikposmiem ASV vēsturē – Pilsoņu kara (1861-1865) gadus un tiem sekojošo Rekonstrukciju. Saistošajā sižeta risinājumā ietverta asi sociāla problēma – cilvēka vērtība pasaulē, kurā viss pakļauts pirkšanas – pārdošanas principam.
Pēc romāna “Vējiem līdzi” motīviem 1939. gadā tika uzņemta filma ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu galvenajās lomās, kura saņēma desmit Amerikas Kinoakadēmijas balvas.
Ludmila Gurčenko (dzimusi 1935. gada 12. novembrī Harkovā, Ukrainā, mirusi 2011. gada 30. martā Maskavā, Krievijā) bija padomju un krievu aktrise, dziedātāja un kinorežisore. Dzimtajā Harkovā absolvējusi vidusskolu. 1958. gadā absolvējusi Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā.
Kino debitējusi ar lomu 1956. gada filmā “Patiesības ceļš”, slavu iemantojusi ar lomu Eldara Rjazanova režisētajā filmā “Karnevāla nakts” 1956. gadā. Filmējusies tādās filmās kā “Meitene ar ģitāru”, “Balzaminova precības”, “Krievijas impērijas kronis”, “Salmu cepurīte”, “Debesu lakstīgalas”, “Divdesmit dienas bez kara”, “Māmiņa”, “Sibiriāde”, “Pieci vakari”, “Ideāls vīrs”, “Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete”, “Stacija diviem”, “Lidojums sapnī un īstenībā”, “Mīlestība un baloži”, “Vecās grošas”, “Divpadsmit krēsli”.
Pēc L. Gurčenko panākumiem filmā “Karnevāla nakts” nākamā loma filmā “Meitene ar ģitāru” nebija vairs tik populāra. Aktrise sāka bieži uzstāties ar koncertiem, braucot pie rūpnīcu strādniekiem un ogļračiem. Tas tika uztverts negatīvi, vairākos padomju laikrakstos parādījās kritika, ka aktrise nodarbojas ar naudas pelnīšanu, viņa tika apsūdzēta patriotisma trūkumā. Iespējams, ka īstais iemesls kritikai bija Gurčenko atteikšanās strādāt KGB labā, kad viņai 1957. gadā to piedāvāja. Toreizējais PSRS kultūras ministrs Nikolajs Mihailovs uz to reaģēja asi, un nozīmīgas lomas Gurčenko vairs netika piedāvātas 10 gadus.
Tikai 1973. gadā režisors Viktors Tregubovičs piedāvāja galveno lomu filmā “Vecās sienas”. Pēc tam sekoja citas lomas. Gurčenko karjera nostabilizējās, viņa kļuva par ievērojamu aktrisi, ko aicināja filmēties galvenajās lomās gan komēdijas žanrā, gan arī dramatisku tēlu atveidošanā.
Saņēmusi vairākus apbalvojumus, tai skaitā PSRS Tautas mākslinieces goda nosaukumu. 2010. gadā saņēma otrās pakāpes ordeni “Par nopelniem tēvzemes labā”.
Semjuels Lenghorns Klemenss (dzimis 1835. gada 30. novembrī Floridā, Misūri, ASV, miris 1910. gada 21. aprīlī Redingā, Konektikutā, ASV), labāk zināms ar pseidonīmu Marks Tvens, bija amerikāņu rakstnieks un humorists.
Kad M. Tvenam bija četri gadi, viņa ģimene pārcēlās dzīvot uz Hanibalu, Misisipi upes ostas pilsētu. Hanibalā novērotā ikdienas dzīve vēlāk kalpoja par pamatu vienam no viņa slavenākajiem darbiem “Toma Sojera piedzīvojumi”. Tajā laikā Misūri vēl pastāvēja verdzība, kas ir bieži aprakstīts temats viņa darbos.
1847. gadā no pneimonijas nomira Klemensu ģimenes galva. Vecākais dēls tajā laikā bija uzsācis avīzes izdošanu, ar ko pelnīja iztiku ģimenei. Semjuels, kuram tobrīd bija tikai 12 gadi, aktīvi iesaistījās avīzes izdošanā – sākumā kā palīgstrādnieks tipogrāfijā, vēlāk arī ķērās pie spalvas un sacerēja avīzei rakstiņus. Ar laiku kļuva skaidrs, ka jaunākā brāļa talants slēpjas tieši spalvā. Tomēr itin drīz viņš turpināja savas darba gaitas uz kāda Misisipi upes kuģa par locmani.
Pilsoņu kara ietekmē Semjuels bija spiests doties uz valsts rietumiem un meklēt darbu citur. Pēc neilga laika viņš sāka strādāt sudraba raktuvēs, kur pavadīja gandrīz pusgadu. Visi jaunības piedzīvojumi deva bagātu pieredzes bagāžu, kas vēlāk sniedza bagātīgu materiālu grāmatām. 1862. gadā Semjuels sāka strādāt Virdžīnijas vietējā laikrakstā “Territorial Enterprise” par reportieri.
1863. gada 3. februārī pirmo reizi parādījās raksts ar Marka Tvena parakstu, kas bija Semjuela Lenghorna Klemensa pseidonīms. Nākamajā gadā viņš gatavoja rakstus vairākām avīzēm. 1866. gadā M. Tvens devās ceļojumā pa Āziju un Eiropu. Vēlāk pēc ceļojuma piezīmēm tapa grāmata “Vientieši aiz robežām”. Izsmiedams Eiropas un Austrumu valstu politisko un garīgo atpalicību un feodālisma paliekas, viņš tajā rāda Amerikas pārākumu, ironizē par reliģijas divkosību.
Šai periodā M. Tvens sacer galvenokārt humoristiskus stāstus. Viņš pārstrādā arī folkloras sižetus, ieliek tajos jaunu saturu, kas rasts reālajā dzīvē. Stāstā “Žurnālistika Tenesijas štatā” ar pārspīlētiem tēliem M. Tvens parāda sava laika amerikāņu žurnālistikas stāvokli.
1871. gadā rakstnieks apmetas Hartfordas pilsētā un pilnīgi nododas literārajam darbam. Pēc vairākiem gadiem sekoja arī pirmie “pilnmetrāžas” un arī viņa ievērojamākie darbi – “Haklberija Fina piedzīvojumi”, “Toma Sojera piedzīvojumi” un “Princis un ubaga zēns”.
Tvens savā laikā bija plaši atpazīstams cilvēks – viņš bija draugos ar prezidentiem, māksliniekiem, uzņēmējiem un citiem rakstniekiem ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Popularitāti viņš iekaroja ar savu asprātību un spēju rakstīt satīru. Kad M. Tvens nomira, amerikāņu laikraksts “The New York Times” viņu nosauca par “amerikāņu dižāko humoristu viņa vecumā”, bet Viljams Folkners viņu nosauca par “Amerikas literatūras tēvu”.
Izmantotie avoti: Grāvītis O. Piebalgas dēls Emīls Dārziņš. - Rīga: Elpa, 2000. - 39 lpp. http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=6&q=D%C4%81rzi%C5%86%C5%A1 Em%C4%ABls&id=970077&&g=1 https://lv.wikipedia.org/wiki/Ludmila_Gur%C4%8Denko https://lv.wikipedia.org/wiki/Margareta_Mi%C4%8Dela https://lv.wikipedia.org/wiki/Marks_Tvens
