Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     No 9. līdz 23. oktobrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāma izstāde „Zinātnieks ar dzejnieka dvēseli” (Francim Murānam – 100).

 

Franča Murāna biogrāfija gadskaitļos

 

1915 Dzimis Krievijā, Pēterburgā

1934 Laikrakstā “Jaunais Vōrds” publicēts pirmais dzejolis (“Dzymtō mōjeņa”)

1943–1944 Strādājis V. Loča izdevniecībā; ražīgs publicēšanās laiks izdevumos “Olūts” un “Latgolas Bolss”

1944 Beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti; devies uz Vāciju

1945 Izdots neliels izdevums (22 lpp.) “Dzimtines skoti. Ilustrētas dzejas”, kas ietver periodikā publicētos darbus

1946 Izdots pirmais dzejoļu krājums “Ilgu zeme”

1949 Pārcēlies uz ASV

1952 Ieguvis ekonomikas maģistra grādu

1953 Izdota filozofiska poēma “Nelga”

1957 Mičiganas universitātē tiek aizstāvēta disertācija tautsaimniecībā

1960 Dzejolis “Aglonas Dievmātei” kā svētku kantāte Latviešu dziesmu svētkos Indianopolē iegūst pirmo godalgu

1966–1984 Darbs Viskonsinas universitātes filiālē

1993 Latgales Kultūras centra izdevniecībā izdots dzejoļu krājums “Svešumā klīstot”

2001 Miris ASV, Stīvenspointā

2005 Latgales Kultūras centra izdevniecībā izdota stāstu un noveļu grāmata “Pēdējā nakts”

 

Svarīgākais Franča Murāna dzejā

 

* Spilgti izteikta patriotiskā un filozofiskā līnija

* Galvenie dzejas motīvi:

     – dzimtene (dzej. “Trimdinīka dzīsme”, “Sōpu dōrzā”, “Vedit, sapni!”, “Draugim svešumā”, “Latveja”, “Latgolai”, “Myna zeme”, “Svešumā”, “Vēstule uz mājām” u. c.),

 

“No tālienes raugos uz Latvijas pusi,

ko skatiem sen neredzu, sirdī tik jūtu,

un līdz ar vēsmu, kas slīd garām klusi,

tai cerības, ilgas un nopūtas sūtu.

     Vai redzēt man lemts būs kaut mirkli tās āres

     un dzirdēt, kā birztalās dzeguzes zvana,

     kā Malta šalc, skalbēs ņirb sudraba spāres,

     kur palika mīla un jaunība mana.

(..)”

(dzej. “No tālienes”)

 

     – māte, Dievmāte (dzej. “Mōtei”, “Mōtei Latgolai”, “Aglyunas Mōtei”, “Ave Maria”, “Aglonas Dievmātei” u. c.).

 

“Ave Maria, Kēnenīne svātō,

es  Tovā prīškā ceļūs kreitu, Mōt,

Tu klusu mīru nes ikkotrā sātā.

Nōc ari munas sōpes remdynōt!

     Tev pīdar zvaigznes, mēness, saule spūža

     un boltī mōkuli, kas pōri zemei sleid;

     snēdz rūku maņ, lai dzeive byutu kūša,

     lai Tova gaisma munā sirdī speid!

(..)”

(dzej. “Ave Maria”)

 

 

Informācija sagatavota,

izmantojot bibliotēkas novadpētniecības materiālus