Foto no A. Rancānes personīgā arhīva

     Jūnija pirmajā pusē, krāšņajā vasaras ziedēšanas laikā, savu dzimšanas dienu svin dzejniece Anna Rancāne. Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā aplūkojama viņai veltīta izstāde.

 

     Latvieši savā būtībā ir atturīga tauta. Emociju un jūtu izpausmes allaž ir mierīgākas un klusākas. Diemžēl klusāk  mēdz nākt arī mīļie vārdi, un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet gan tāpēc, ka reizēm baidāmies no jūtām vai baidāmies pateikt to skaļi...

 

     Lai kā arī būtu, jauko un mīļo vārdu nekad nevar būt par daudz. Sirsnīgi sveicam Annu Rancāni skaistajā dzīves jubilejā  un aicinām viņas talanta draugus apmeklēt izstādi „Dzejā es jūtos vislabāk…”, kura Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā skatāma līdz 19. jūnijam!

 

     Tik daudz gudru un labu vārdu par godu jubilārei jau ir pateikts un uzrakstīts, ka ir ļoti grūti izdomāt ko pilnīgi jaunu. Bet… viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Lūk, radošā pasaule par Annu Rancāni un viņa pati (saīsinājumā A. R.) par savu pasauli citātos no preses.

     „Anna  Rancāne ir viena no izglītotākajām un talantīgākajām Latgales meitenēm – sevī veidojot skaitļojamo un izjūtamo pasaules modeli reizē. Viņas dzejā ir atblāzmas no saspriegtības, ko rada šāds iekšējās pasaules stiegrojums.”  (Pēteris Jurciņš.)

 

     „Visaugstāko izglītību ieguvu no lauku dzīves rituma un katoļu ticības bērnībā, kā arī Rīgas jauno literātu studijā, kopā ar Amandu Aizpurieti, Inesi Zanderi, Klāvu Elsbergu, Māri Melgalvu, Guntaru Godiņu un citiem tā laika „jaunajiem un ciniskajiem”.” (A. R.)

 

***

     „Dzīvība. Nāve. Mūžība. Anna it kā ar kādu īpašu atļauju „aiztiek” neskaramo. Tā ir sarežģīta, bet neatkārtojama ticīga cilvēka brīvība. Iegūta cīņās, uzvarās un zaudējumos ar sevi un… Paļāvība. Jēgizjūta.” (Genovefa Bērsone.)

                              

     „Dzeja ir nebeidzama zīmju tulkošana, pārlikšana,  šifrēšana un izskaidrošana. Kas dod šīs zīmes? Varbūt vīgriezes, nakts saule, varavīksne, varbūt – pats Dievs…” (A. R.)

 

***

     „Arī Anna Rancāne blakus dzejas darbam dara grūtu un svētīgu ikdienas darbu – vada laikrakstu „Latgales Laiks”, kas iznāk Daugavpilī, taču domāts visai Latgalei.” (Aina Rozeniece.) (Šobrīd – ir Rēzeknes novada pašvaldības mājaslapas satura redaktore.)

 

     „Savienot ar dzeju var jebkuru darbu, kas jādara, pelnot dienišķo maizi. Es varētu kaut vai ielu slaucīt, ja man vajadzētu  bērnus pabarot, un rakstīt dzejoļus… Sievietei viss ir iespējams un viss pa spēkam.” (A. R.)

 

     „Kaut arī grāmatas tagad pērku reti, no lasīšanas mani nekad neviens neatradinās, pat laika, naudas un citi svarīgi trūkumi. „Zvejoju” Rēzeknes bibliotēkā, priecājos bez gala, ja izdodas dabūt ko jaunu un interesantu. Parasti lasu īsajā brītiņā pirms aizmigšanas, tāpēc ap gultu mētājas vairākas grāmatas uzreiz: nomierinošas, iedvesmojošas, garšīgas, derīgas…” (A. R.)

                                                                                  

***

     „…arī es pati izbrīnījos, kad Anna, runājot par pacietību, minēja piemēru par burkānu ravēšanu. Izrādās, Anna labprāt ravē burkānus. Viņai patīk, kad pēc smalkā, piņķerīgā un darbietilpīgā nezāļu izlasīšanas darba paliek akurāta, tīra burkānu vadziņa. Bet nepatīk ravēt, piemēram, kartupeļus.” (Ināra Zelča.)

 

     „Mana atkarība ir romāni. Vakaros pēc darba, kad esmu nogurusi, es tos „ēdu”, neatceroties ne autoru, ne grāmatas nosaukumu. Ņemu no bibliotēkas iespējami biezākus un lasu. Labu grāmatu noteikti atceros ilgi.” (A. R.)

 

***

     „Īpašu novadniecisku nokrāsu  Annas Rancānes dzejā, kas dažkārt ieskanas arī latgaliešu dialektā, veido tieši dzimtās Latgales dabas un lauku sētas pielūgsme, sāpe par Latgales traģiskajiem likteņceļiem,  rūpe par latgaliešu valodas saglabāšanu un kopšanu, katoļticīgas dvēseles radīta atmosfēra.”  (Ausma Grīnvalde.)

                                                                                 

***

     „Trimdiniekus pārsteidza jauna, drosmīga dzejniece no latgaļu celma. Tieši latgaļus viņa uzrunājusi  jau pēdējos pakļautības gados un apraudājusi notikušo, ko vairs nevarēja atgriezt – vienīgi saglabāt vēl esošo un censties atjaunot… Vienkāršiem vārdiem izceltas un uzsvērtas latgaliskās iejūtas, pazaudētas valodas un dvēseles saturu meklēšana, kas bija atstāti iznīcībai.” (Alberts Spoģis.)

 

     „Latgaliete ir diezgan šerpu dabu, temperamentīga. Kā jau – tuvāk poļiem. Vitāla… Latgales vīri ir valdonīgi, mazliet pat stūrgalvīgi. Tādi vīrieši varētu būt ģimenes galvas. Bet dzeršanas posts vairākās paaudzēs ir darījis savu.” (A. R.)

 

***

     „Brīžiem šķiet, ka Anna uzņēmusies nokārtot daudzu parādu, un tas ir tik izdevīgi mums tajās attiecībās ar viņu, kam nav nekāda sakara ar dzeju.” (Genovefa Bērsone.)

 

     „Tad, kad rakstīju pirmās grāmatas, es sev ļoti ticēju, un tāpēc arī daudz ko izdarīju. Bet tagad, pirms es sēžos kaut ko darīt, domāju – vai es spēšu? Tas man noteikti neizdosies. Tagad es ļoti daudz šaubos. Kaut gan ticu, ka Dievs cilvēkam neuzliek lielāku krustu, nekā viņš spēj panest.” (A. R.)

                                                                                

***

     „Anna Rancāne strādā par redaktori izdevniecībā „Liesma”. Caur viņas rokām jau izgājušas daudzas dzejoļu grāmatas. Viņas kredo – nekādu kompromisu ar savu sirdsapziņu! Darīt darbu godīgi – šis no iepriekšējām paaudzēm gūtais lielākais mantojums nebūt nedara Annas ikdienu gaišu, toties dvēseli tīru gan.” (Anda Līce.)

 

     „Ir jau tā sagadījies, ka grāmata manā dzīvītē ir gandrīz vai viss – vienīgā mantība, prieks, rūpes, mierinājums…” (A. R.)

 

***

     „Annas Rancānes manuskriptā bija tas, kas postmodernisma dzejā izlaužas reti – nebaidīšanās no dievišķās dzirksts, nebaidīšanās atklāties un atkailināt savas dzīves traģisko pusi, pārsāpēt to.” (Janīna Kursīte.)

 

     „Kāpēc dzejoļus nepieciešams analizēt, meklēt tajos to, kā nemaz nav? Dzejas lasīšana ir tikpat intīms un tikpat radošs process kā rakstīšana, tāpēc klausīties manas dzejas analīzē ir pat mokoši. Sevi nesaucu par dzejnieci, jo tas skan pārāk skaļi.” (A. R.)

                                                                                  

***

     „Šai dzejā spēcīgi jaužas  Annas Rancānes stiprais sakņojums Latgales zemē. Viņa ir ieaugusi šais mālainajos pakalnos un saplūst ar dzimtā novada dabu – ar balto bērzu skaidrību, ezeru dzidrumu, ar tās „stipro un grēcīgo elpu”.” (Dzidra Vārdaune.)

 

     „Bērnībā runāju tikai latgaliešu valodā, tagad bieži viena domāju tajā. Dažkārt arī rakstu, kaut gan neuzskatu sevi par tipiski latgalisku dzejnieci, jo latgaliešu rakstu valodu ilgu laiku redzēju un lasīju tikai lūgšanu grāmatā. Tāpēc dzejoļus rakstu tā, kā man sagribas.” (A. R.)

 

***

     „Tik daudz vēl jāizdara – jāizlasa, jāuzraksta, cik daudz labu vārdu vēl cilvēkiem jāpasaka. Jūtu, ka dzīvoju pārāk drudžaini, nervozi – nevajadzētu tā, jo tam, kas vajadzīgs, Dievs laiku dos.” (A. R.)

                                                                                  

***

     „Jocīgākais, ka viss jau ir gandrīz precīzi – latgaliete līdz matu galiem, katoliete ne vien pēc  pārliecības, bet arī pēc domāšanas veida. Varbūt vienīgi ne tik trausla, kā no malas šķiet, ne tik traģiska.” (Anna Peipiņa.)

 

     „Ar savu katolisko audzināšanu un pārliecību lepojos, un tas ir viens no akmentiņiem, kas mani notur šajā vējainajā pasaulē, kaut gan ne vienmēr protu savu krustu un upuri gaiši un priecīgi ikdienā nest un ar savu lepno un mazticīgo prātu pretojos Dieva likumiem, kas šķiet pārāk bargi un nežēlīgi.” (A. R.)

 

Izmantotie avoti:

Dzirkstele, Grāmatu Apskats, Jaunās Grāmatas, Karogs, Kultūras Forums, Latvijas Jaunatne, Latvijas Vēstnesis, Neatkarīgā Rīta Avīze, Novadnieks, Santa, Sestdiena, Vietējā Nedēļas Avīze