Jūnija ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Jūnijā jubileja aprit Aleksandram Puškinam (215), Annai Rancānei (55), Annai Ahmatovai (125) un Jānim Peteram (75).
Aleksandrs Puškins (dzimis 1799. gada 6. jūnijā Maskavā, miris 1837. gada 10. februārī Sanktpēterburgā) bija krievu dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, krievu literārās valodas reformators, vēsturiski kritisku sacerējumu autors. Puškins tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem un dzejniekiem. Viņa teksti tiek atzīti par vieniem no prestižākajiem krievu literatūras sacerējumu paraugiem. Puškinu, vēl dzīvam esot, sauca par ģēniju. No 1820. gadu otrās puses viņu sāka uzskatīt par „varenāko” krievu dzejnieku un viņa personība ap sevi izveidoja kultu.
Puškins ir cēlies no senas aristokrātu dzimtas, kura pēc dzimtas hronikas leģendām ir cēlusies no „godīga vīra” Radšes, kurš bijis Aleksandra Ņevska laikabiedrs. Puškins par savu dzimtu nereti rakstīja gan dzejā, gan prozā.
Bērnībā Puškinu audzināja mājās, bet no 1811. līdz 1817. gadam viņš mācījās Carskoseļskas Licejā. 1814. gadā „Eiropas vēstnesī” pirmo reizi tika publicēts viņa dzejolis. 1820. gadā Puškins uzrakstīja savu pirmo poēmu „Ruslans un Ludmila”. Pēc poēmas publicēšanas viņš kļuva pazīstams dzejnieks.
Latvijā Puškina darbus sāka izdot 1867. gadā. Jāteic, ka arī tagad ģēnija pārdomas par cilvēka dzīves pamatvērtībām nav zaudējušas savu nozīmi.
Anna Rancāne (dzimusi 1959. gada 12. jūnijā Ludzas rajona Miglinieku pagasta Liuzeniekos) ir dzejniece un žurnāliste. Mācījusies Liuzenieku pamatskolā, pēc tam pārgājusi uz Nautrēnu vidusskolu. Beigusi LVU Ekonomikas fakultāti un Maskavas Gorkija Literatūras institūtu.
Dzejoļus publicē kopš 1975. gada. Strādājusi par programmētāju (1982–1984; 1985–1986), redaktori izdevniecībā „Liesma”(1986–1989). 1989. gadā pārcēlusies uz Daugavpili, bijusi Daugavpils teātra literārās daļas vadītāja, avīzes „Latgales Laiks” galvenā redaktore, kopš 2000. gada dzīvo Rēzeknē, ir strādājusi laikraksta „Diena” Rēzeknes birojā, Latgales reģionālajā televīzijā, šobrīd darbojas kā Rēzeknes novada pašvaldības mājaslapas satura redaktore.
Pirmā publikācija – dzejolis „Ko dziedāja bāra bērni” Ludzas rajona laikrakstā „Za pobedu kommuņizma” 1975. gada 30. decembrī. Sarakstījusi dzejoļu krājumus „Lūgšana mājai”, „Piektdiena”, „Advente”, „Aizlūgums”, „Svētdiena”, „Zīmes”, „Pylni kārmani dabasu. Bezdelīgu pasts”, lugu mistēriju „Francis Trasuns”, libretu pirmajai latgaliešu bērnu operai „Muna tāvuzeme”. Saņēmusi Veidenbauma prēmiju (1992), Kardināla J. Vaivoda fonda balvu (1996), Aspazijas prēmiju (1999), Preses nama balvu (2001), Latgales kultūras gada balvu Boņuks (2012).
Anna Ahmatova (īstajā vārdā Anna Gorenko, dzimusi 1889. gada 23. jūnijā Boļšojfontanā pie Odesas, mirusi 1966. gada 5. martā pie Maskavas) bija krievu dzejniece. Viņas jaunība pagāja Carskoje Selo. Mācījās sieviešu ģimnāzijā, pēc tās beigšanas – Kijevas augstāko sieviešu kursu juridiskajā nodaļā (1908–1910).
1910. gadā Ahmatova apprecējās ar dzejnieku, akmeisma ideologu Nikolaju Gumiļevu. Tajā laikā arī viņa bija iekļāvusies akmeistu kustībā. 1910. gadā viņa arī iestājās Augstākajos vēstures un literatūras kursos. Pirmā Ahmatovas publikācija parādījās 1911. gadā. 1912. gadā viņa kopā ar vīru apceļoja Itāliju, piedzima viņu dēls Ļevs.
Viņas pirmais dzejas krājums „Vakars” iznāca 1912. gadā. Turpmākajos gados Ahmatovas dzeju labprāt publicēja dažādos žurnālos. Dzejoļu krājumi „Rožukronis” un „Baltais bars” pieder pie mīlas lirikas klasikas. Šiem dzejoļiem piemīt īpatnēja lakoniska forma un muzikalitāte.
1921. gadā ar nāvi tika sodīts Nikolajs Gumiļevs. Līdz 1924. gadam iznāca divi Ahmatovas krājumi, bet pēc 1924. gada līdz pat 1940. gadam viņas darbus nepublicēja. Ahmatova strādāja Agronomijas institūta bibliotēkā, pētīja seno Pēterburgas arhitektūru un Puškina dzīvi un daiļradi. Ahmatovai bija ļoti tuva Puškina dzeja, un viņa par izcilo dzejnieku sarakstīja vairākus rakstus.
2. Pasaules karš viņu pārsteidza Ļeņingradā. Ahmatovai tika ļauts publicēties un publiski uzstāties. Dzejniece evakuējās uz Maskavu, vēlāk uz Taškentu. Ļeņingradā viņa atgriezās 1944. gadā. 1946. gadā iznāca PSKP CK lēmums „Par žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrada””, kur tieši kritizēti Ahmatova un Mihails Zoščenko.
1964. gadā Ahmatova apmeklēja Itāliju, kur viņai pasniedza literāro prēmiju „Etna-toarmino”, bet 1965. gadā viņa tika ievēlēta par Oksfordas universitātes goda doktori.
Ahmatova ir atdzejojusi citu tautu dzejniekus, arī Raiņa dzeju (krājums „Čūsku vārdi”). Viņas daiļradē izcila lirika mijas ar sociālu parādību vērtējumu. Dzejā izsekojama uzticība esības tikumiskajiem pamatiem, sievišķība, kā arī 20. gadsimta krievu tautas traģēdiju izpratne, ko caurstrāvo personiskie pārdzīvojumi. Dzejošanas manierē jūtama nosliece uz klasisko stilu.
Jānis Peters (dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē) ir dzejnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks, diplomāts. Dzimis kalpotāju ģimenē. Mācījies Liepājas 6.vidusskolā, strādājis Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu (1957–1963), Liepājas rajona laikrakstā „Ļeņina Ceļš” (1963–1964), laikrakstā „Cīņa” (1964–1967), žurnālā „Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru (1967–1972).
Ir bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990), Rakstnieku savienības valdes 1. sekretārs (1985–1990), Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā (1990–1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā (1992–1998).
Pirmā Petera dzejas publikācija „Kaist pīlādzis sniegā” bija 1961. gadā Liepājas laikrakstā „Komunists”. Pirmais dzejoļu krājums „Dzirnakmens” izdots 1968. gadā.
Atmodas gados Peters pievērsās sabiedriskajai un politiskajai darbībai un kļuva par vienu no tā laika notikumu centrālajām personībām. Viņš bija viens no Tautas frontes dibinātājiem un līderiem, Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada). 2008. gadā saņēma Cicerona balvu nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu.
Sarakstījis dzejoļu krājumus „Dzirnakmens”, „Asinszāle”, „Mans bišu koks”, „Ceturtā grāmata”, „Tautas skaitīšana”, „Es tevi mīlu”, „Minhauzens un kamikadze”. Daudzu Raimonda Paula dziesmu tekstu autors. Sarakstījis arī grāmatu „Raimonds Pauls”. Izdota izlase „Svētā mierā, sāpēs mūžīgās”. Sarakstījis libretu P. Dambja operai „Spārni”, rakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm.
Apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1983), O. Vācieša prēmija (1984), Sv. Marka ordenis Venēcijā, Triju Zvaigžņu ordenis (1995).
Izmantotie avoti: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp. 100 ievērojamākie rakstnieki. - R.: Aplis, 2007. – 275 lpp. http://www.delfi.lv/temas/janis-peters/#ixzz316rcdroR http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=Ranc%C4%81ne http://www.letonika.lv/default.aspx?q=Peters&s=0&g=0 http://lv.wikipedia.org/wiki/Aleksandrs_Pu%C5%A1kins http://lv.wikipedia.org/wiki/Anna_Ahmatova
