Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

     Maijā apaļa jubileja aprit Jānim Klīdzējam (100), Vilim Lācim (110), Onorē de Balzakam (215) un Arturam Konanam Doilam (155).

     Jānis Klīdzējs (dzimis 1914. gada 6. maijā Kurpniekos (Viļānu pagasts), miris 2000. gada 2. maijā ASV) bija rakstnieks. (Vairāk informācijas par J. Klīdzēju skat. šeit.)

     Vilis Lācis (dzimis 1904. gada 12. maijā Rīgas apr. Mangaļu pag. Rinūžos, miris 1966. gada 2. februārī Rīgā) bija rakstnieks,  Latvijas PSR ministru prezidents.  V. Lāča vecāki 1912. gadā  pārcēlās uz Toboļskas guberņu Sibīrijā, bet gada beigās ģimene atgriezās Latvijā. 1917. gadā  Lāču ģimene vēlreiz devās uz Krieviju, šoreiz uz Altaja novadu.

     No 1917. līdz 1918. gadam  V. Lācis mācījās Barnaulas skolotāju seminārā. 1921. gadā kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Pēc tam līdz 1933. gadam strādāja ostā par krāvēju, brauca uz kuģiem par kurinātāju. 1928. gadā sāka mērķtiecīgi nodarboties ar rakstniecību.

     Pirmais stāsts „Sieviete” publicēts žurnālā „Domas” 1930. gadā.  No 1933. līdz 1935. gadam bijis bibliotekārs. 20.–30. gados uzrakstījis vairākus romānus, stāstus un lugas. Populārākais romāns „Zvejnieka dēls” dramatizēts, 1939. gadā pēc romāna motīviem uzņemta mākslas filma.

     No 1938. līdz 1940. gadam  V. Lācis strādāja laikrakstā „Jaunākās Ziņas”. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija VI-VIII iekšlietu tautas komisārs, no 1940. gada VII Tautas Saeimas, vēlāk Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, no 1941. līdz 1962. gadam – arī PSRS Augstākās Padomes deputāts. Laikā no 1941. līdz 1944. gadam dzīvoja Maskavā un turpināja literāro darbu.

     V. Lāča darbi kļuva par t. s. sociālistiskā reālisma paraugu sociālā romāna žanrā. 1947. gadā piešķirts Latvijas PSR Tautas rakstnieka goda nosaukums. Par romāniem „Vētra” un „Uz jauno krastu” V. Lācim piešķirta Staļina prēmija.

     Kopumā sarakstījis 20 romānus un garos stāstus, 58 stāstus un 6 lugas. Pēc rakstnieka darbu motīviem uzņemtas 8 filmas, sacerētas operas (M. Zariņš „Uz jauno krastu”, O. Grāvītis „Vanadziņš”) un balets („Rigonda”). Izdoti kopoti raksti. Apbalvots ar vairākiem Ļeņina ordeņiem un Tēvijas kara 1. pakāpes ordeni.       

     Onorē de Balzaks (dzimis 1799. gada 20. maijā Francijā apriņķa pilsētiņā Tūrā, miris 1850. gada 18. augustā Parīzē) bija rakstnieks. Tūrā viņa tēvs bija pilsētas mērs. Balzaks ieguva vidējo izglītību un tēva ietekmē Parīzē studēja tieslietas un filozofiju.

     No sava tēva Onorē mantoja dzīvu temperamentu. Viņa māte bija garastāvokļa cilvēks, kas interesējās par mistiskām mācībām. Ar to varētu būt izskaidrojama paša Balzaka interese par zviedru zinātnieka, filozofa un mistiķa E. Svedenborga un austriešu ārsta F. A. Mesmera teorijām.

     1819. gadā pabeidzis tieslietu skolu Parīzē, Balzaks veltīja sevi literārajam darbam. Jau studiju laikā parādījās pirmie literārie darbi, taču tie cieta neveiksmi. Pirmās publikācijas bija traģēdija „Kromvels” 1820. gadā un daudzi ar dažādiem pseidonīmiem izdoti romāni, no kuriem vēlāk Balzaks atteicās. Pazīstams viņš kļuva ar vēsturisku romāno „Šuāni”, bet pirmos lielos panākumus guva 1831. gadā ar romānu „Šagrēnāda”, kur attēlota Parīze pēc Jūlija revolūcijas.

     Balzaka lielākais darbs – no 90 romāniem un stāstiem sastāvošā epopeja „Cilvēciskā komēdija”, kas attēlo 19. gs. pirmās puses franču sabiedrību. Epopeja sadalīta 3 daļās, kas nosauktas par etīdēm. Daudziem romāniem ir kopēji personāži. Pirmā daļa ir tikumu etīdes, tās ir privātās, provinces, Parīzes, politiskās, militārās un lauku dzīves ainas. Otrā daļa – filozofiskās etīdes un trešā daļa – analītiskās etīdes. Tas ir grandiozs, dziļi analītisks un māksliniecisks franču sociālās dzīves pētījums.

     Epopejā atainots aristokrātijas noriets, buržuāzijas netīrie komerciālie darījumi, zinātnieka traģēdija kapitālistiskajā pasaulē, parādīts, kā materiālās intereses virza politisko dzīvi. Attēlotas arī vienkāršo ļaužu cildenās tikumiskās īpašības. 1842.–1848. gadā „Cilvēciskā komēdija” tika izdota 17 sējumu izdevumā.

     Onorē de Balzaks paguva uzrakstīt 96 darbus, vērtīgākie no kuriem joprojām ir „Gorio tēvs”, „Zaudētās ilūzijas” un „Kurtizāņu spožums un posts”. Balzaks ir sarakstījis arī vairākas lugas, kā arī „Draiskos stāstus” Dž. Bokačo un F. Rablē ietekmē.

     Arturs Konans Doils (dzimis 1859. gada 22. maijā Edinburgā, miris 1930. gada 7. jūlijā Krouboro, Saseksā) bija skotu rakstnieks, kas īpaši pazīstams ar darbiem par detektīvu Šerloku Holmsu. Rakstīja detektīvromānus, vēsturiskos un piedzīvojumu romānus, zinātniskās fantastikas darbus, kā arī lugas un dzeju.

     Viņa tēvs Čārlzs Eltimonts Doils – sīks ierēdnis, taču apdāvināts gleznotājs – agri nomira, un rakstnieka dzīvē liela nozīme bija mātei – Marijai Folijai. Viņa bija apbrīnojama teicēja. Konana Doila daiļrades pētnieki apgalvo, ka stāstnieka talants viņam nācis mantojumā tieši no mātes un tādējādi Arturs turpinājis Doilu dzimtas tradīcijas.

     No 1869. līdz 1876. gadam viņš mācījās jezuītu koledžā Stonherstā. Tieši tolaik Arturā izšķīlās radošā dzirksts. Viņš centās izdomāt šaušalīgus un dramatiskus sižetus, kuros netrūka kautiņu, kaujas ainu, asiņu un varoņdarbu.

     No 1876. gada A. Konans Doils studēja Edinburgas universitātē. Viņš bija nolēmis kļūt par ārstu un 1881. gadā saņēma medicīnas bakalaura diplomu. Pēc universitātes viņš neilgu laiku bija kuģa ārsts braucienā uz Rietumāfrikas piekrasti, bet 1882. gadā atvēra privātpraksi Plimutā. 1885. gadā viņš ieguva doktora grādu. Tomēr A. Konana Doila ārsta prakse nebija pārāk veiksmīga, un brīvajā laikā viņš sāka rakstīt stāstus.

     Pēc studijām Vīnē 1890. gadā Doils 1891. gadā Londonā atvēra acu ārsta praksi, taču, kā viņš rakstījis savā autobiogrāfijā, viņu neesot apmeklējis neviens pats pacients. Toties viņam atlicis daudz vairāk laika literārajai darbībai.

     A. Konana Doila pirmais nozīmīgākais darbs bija detektīvstāsts „Etīde purpura toņos”, tajā pirmo reizi parādījās Šerloks Holmss, kura prototips dzīvē bija Doila bijušais universitātes pasniedzējs Džozefs Bells. 1912. gadā Arturs Konans Doils publicēja romānu „Zudusī pasaule”, kas bija viņa pirmais zinātniskās fantastikas romāns un kurā pirmo reizi parādījās profesora Čelendžera tēls.