Marta ievērojamie jubilāri
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Martā apaļa jubileja aprit Kārlim Ķezberam (100), Vilim Plūdonim (140), Ādamam Alksnim (150), Aīdai Niedrai (115) un Polam Marijai Verlēnam (170).
Kārlis Ķezbers (dzimis 1914. gada 2. martā Tukuma apriņķa Vecmoku pagasta „Roņos”) ir rakstnieks. Dzimis kalpa ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Tukumā, bet mācības turpinājis Rīgā – V. Olava komercskolā. Darbojies žurnālistikā.
No 1943. līdz 1944. gadam bijis laikraksta „Daugavas Vēstnesis” redakcijas loceklis. 1944. gada rudenī emigrējis uz Vāciju. 1949. gadā ar ģimeni izceļojis uz Ameriku un apmeties uz dzīvi Čikāgā.
Pirmā viņa trimdā izdotā grāmata bija jaunatnes romāns „Usmas zēnu dēkas”. Tam sekoja virkne romānu un īsprozas grāmatu. Vispazīstamākais K. Ķezbera literārais darbs ir vēsturiski politiskais romāns „Alkazars”, kas 2005. gadā tika izdots arī Latvijā.
Rakstnieka darbos tēlota galvenokārt dažādu tautību emigrantu dzīve ASV un Eiropā, tajos ir plašs dzīves materiāls, dinamiska notikumu attīstība, nereti mistikas un kriminālu elementu ievijums. Kultūrvēsturiska vērtība ir atmiņu grāmatai „Mana Roma un Meka”.
K. Ķezbers ir rakstījis arī bērniem un jaunatnei. Slavenākās ir brīnumu pasakas „Rūķu pasaules ceļojums”, „Brencītis” un „Takšelis Makšelis”. Par literāro devumu vairākkārt ieguvis latviešu trimdas organizāciju apbalvojumus – Goppera fonda, Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda un Kr. Barona fonda balvas.
Vilis Plūdons (arī Vilis Plūdonis, dzimis 1874. gada 9. martā, miris 1940. gada 15. janvārī) bija latviešu skolotājs un dzejnieks. Dzimis kā Vilis Lejnieks Bauskas apriņķa Pilsmuižas „Lejenieku” māju saimnieka Jāņa Lejnieka ģimenē.
Viņa vecmāmiņa bijusi liela tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātāja. Apdāvināto bērnu iespaidojusi dzimto māju apkārtne, krāšņie, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Iemācījies lasīt, viņš jau pirmsskolas gados kopā ar brāļiem mājās rīkojis teātra izrādes, izdevis žurnālu ar saviem dzejoļiem, sacerējis „varoņeposus”, kurus paša melodijā dziedājis priekšā pieaugušajiem.
1884. gada rudenī sācis mācīties Bauskas Pilsmuižas pagasta skolā, bet pēc trim gadiem iestājies Bauskas pilsētas skolā, līdztekus mācījies zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados aizrautīgi lasījis latviešu un krievu literatūru. Mācības turpinājis Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1891–1895) un ar pseidonīmu Plūdons sācis rakstīt dzeju, kas tika iespiesta laikrakstā „Mājas Viesis” 1895. gadā, vēlāk arī viņa pirmajā dzejoļu krājumā „Pirmie akordi”.
Pēc institūta beigšanas 1895. gadā strādājis par skolotāju Liezēres draudzes skolā (1895–1897) un Bigauņciema pagastskolā (1897–1898) un rakstījis stāstus par zvejnieku dzīvi. Jūrmalas dzīves pretišķību iespaidā tapusi poēma „Divi pasaules”.
No 1898. gada V. Lejnieks strādāja par skolotāju Rīgas elementārskolā, N. Draudziņas ģimnāzijā un citās Rīgas skolās un publicēja savus galvenos darbus – „Atraitnes dēls”, „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” un „Uz saulaino tāli”. Līdztekus viņš veidoja skolu mācību grāmatas un piedalījās 1905. gada skolotāju kongresā.
1903. gadā salaulājies ar skolotāju Otīliju Kuču, no kuras drīz izšķīries, un 1904. gadā apprecējies ar Elfrīdu Melbārdi, viņu laulībā piedzimuši septiņi bērni. 1905. gada revolūcijas iespaidā uzrakstījis poēmu „Uz saulaino tāli”.
1908. gadā tika izdots viņa tulkotais Nīčes meistardarbs „Tā runāja Zaratustra” un mistiskās poēmas „Baigi” un „Rēgi”. 1913. gadā Indriķa hronikā aprakstīto seno zemgaļu cīņu iespaidā tapa V. Plūdona vēsturiskā balāde „Salgales Mada loms”.
Ādams Alksnis (dzimis 1864. gada 10. martā Valmieras apriņķa Mazsalacas pagastā, miris 1897. gada 21. martā Rīgā) bija latviešu mākslinieks, kurš viens no pirmajiem pievērsās zemnieku dzīves atspoguļojumam, kā arī aizsāka latviešu mitoloģijas tēlu vizuālo attēlošanu („Skriešanās”).
Zīmēšanas pamatus Ā. Alksnis apguvis Rīgas vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā, vēlāk iestājies Pēterburgas Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs (specializējies batālajā glezniecībā). Viņa izglītība bija nepilnīga, jo finansiālu apstākļu dēļ bieži nācās atgriezties uz mājām piepelnīties, tomēr zīmējumu viņš apguva pilnībā. Ā. Alkšņa plašās teorētiskās zināšanas un interese par jauno mākslā noteica viņa aktīvo darbību mākslinieku pulciņā „Rūķis”. 1892. gadā Ā. Alksnis beidza studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā (viņš bija ieguvis trešās pakāpes mākslinieka nosaukumu) un atgriezās Rūjienā, kur bija uzaudzis.
Ā. Alksnis ir gleznojis portretus, žanra gleznas un ainavu studijas („Sēdošais zēns”, „Tēva portrets”, „Ceļā”), arī akvareļus, kur attēlojis ainas no lauku dzīves („Uz mežu”, „Pārceltuve”, „Sējējs”), un ainas no latviešu vēstures un mitoloģijas. Daudz zīmējis lauku sadzīves ainas („Kartupeļu racēji”, „Zirgu dzirdīšana”), pasaku tēlus („Skriešanās”, „Ganuzēns un velns”) un latviešu vēstures ainas („Zemgaļu kauja ar krustnešiem”, „Izlūki”).
Zīmējumi darināti pamatā zīmuļa un ogles tehnikā. Darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Kuldīgas novada muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma muzejā un Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā.
Miris pēc nepareizi veiktas deguna operācijas, jo notikusi asins saindēšanās.
Aīda Niedra (īstajā vārdā Ida Niedra, prec. Salmiņa, dzimusi 1899. gada 23. martā Tirzas pagasta Āžu krogā, mirusi 1972. gada 23. novembrī Santamonikā, Kalifornijā, ASV) bija rakstniece. Dzimusi krodzinieka ģimenē. No 1908. gada mācījusies Tirzas pagastskolā un draudzes skolā, vēlāk Utendorfas privātģimnāzijā Madonā, 1919. gadā beigusi Neijas vidusskolu Cēsīs.
No 1919. līdz 1932. gadam strādājusi Rīgas miertiesā. Pēc tam darbojusies tikai rakstniecībā. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, apmetusies Eslingenē. 1949. gadā pārcēlusies uz ASV.
Dzejot sākusi skolas gados. Pirmais publicētais dzejolis – „Tad...” laikrakstā „Latvijas Kareivis” 1920. gadā.
Pirmā latviešu dzejā droši un nemāksloti rakstījusi par erotisko mīlestību. Dzejoļu krājumos „Erosa elēģijas” un „Dziesminiece” vitālā, ar Latvijas dabu saistītā poētiskā skatījumā tverti sievietes pārdzīvojumi no jutekliskas kaisles uzliesmojumiem līdz mātes mīlestības rāmai, līdzsvarotai apcerei.
Rakstījusi stāstus un noveles, kas sakopoti krājumos „Svētais vīns”, „Vanagu ligzda”, „Azandas ļaudis”. Tomēr galvenais A. Niedras darbības lauks ir romāns. Pirmie ekspresionisma ietekmē sarakstītie romāni „Sarkanā vāze” un „Cilvēks ar zelta acīm” ir iesācējas darbi. Romānos „Grēka ābols” un „Piektais bauslis” kriminālromānu žanrā tēloti zemisku kaislību aizrauti lauku ļaudis. Stila un formas izkoptība raksturīga romānos „Pie Azandas upes”, „Salna”, „Ciema spīgana”, „Anna Dzilna”, „Vindedze”, „Sieva”, „Rūžu Kristīne”, „Ugunī”, „Maija Purene” u. c.
Uz spilgti iezīmēta dzimtā novada dabas fona A. Niedra asām, reljefām kontūrām ataino latviešu zemnieku dzīvi un intīmo attiecību samezglojumus dažādos vēstures laikmetos. Latviešu zemnieku dzīves tematiku A. Niedra turpināja arī trimdā. Tiešie vērojumi Vācijā un ASV devuši ierosmi un vielu romāniem par latviešu trimdinieku dzīvi svešatnē.
A. Niedra bija savdabīga stila meistare, kas raksturus veidoja lielās, dinamiskās līnijās, atklāja darbībā un dialogā. Vēstījumu izkārtoja īsās, aprautās, bet iekšēja dramatisma piesātinātās ainās. Rakstnieces labākie darbi pilnveidojuši latviešu romānu žanru un pieder pie latviešu klasikas augstākajām virsotnēm.
Pols Marija Verlēns (dzimis 1844. gada 30. martā Mecā netālu no Luksemburgas robežas, miris 1896. gada 8. janvārī Francijā) bija ievērojams franču dzejnieks. Viņa tēvs dienēja armijā, un ģimene bieži pārcēlās no vienas pilsētas uz otru, līdz tēvs dienestu armijā pameta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Parīzē.
Nākamais dzejnieks beidzis Bonaparta liceju Parīzē. Lasījis Igo, Bodlēru un pats rakstījis dzejoļus. 1865. gadā nomiris tēvs, pēc kāda laika – māsīca Elīza, kurai Verlēns bijis ļoti pieķēries. Dzejnieks ieslīdzis dziļā depresijā – mežonīgu dusmu lēkmes mijušās ar domām par pašnāvību.
Klajā nākuši Verlēna dzejoļu krākumi „Saturnāliju dzejoļi”, „Laipnie svētki” un sešpadsmit gadus vecajai Matildei Motē veltītais krājums „Labā dziesma”. Matilde Motē drīzumā kļuvusi par viņa sievu.
Karam sākoties, Verlēns iestājies Nacionālajā gvardē, piedalījies Parīzes Komūnas notikumos. Parīzes Komūnas sagrāvei sekojuši divi nozīmīgi notikumi dzejnieka dzīvē – dēla Žorža piedzimšana un satikšanās ar jauno, talantīgo dzejnieku Artūru Rembo, ar kuru viņu ilgus gadus saistīja cieša un pretrunīgu jūtu caurvīta draudzība.
Sekodams A. Rembo, P. M. Verlēns pameta sievu un bērnu un devās draugam līdzi uz Angliju, vēlāk Beļģiju. Abu dzejnieku attiecību vainagojums ir strīds kādā Briseles krodziņā, kurā P. M. Verlēns ar revolvera šāvienu ievainoja Rembo. Beļģu varas iestādes piesprieda Verlēnam divu gadu ilgu cietumsodu. Atgriezies Francijā, viņš šķīrās no sievas, un viens pēc otra dienasgaismu ieraudzīja krājumi „Romances bez vārdiem”, „Dudrība”, „Toreiz un tagad” u. c.
Izmantotie avoti: Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916. - R.: Zinātne, 1996. - 245 lpp. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - R.: Zinātne, 2003. - 739 lpp. Verlēns P. Dzeja. - R.: Vaga, 1994. - 127 lpp. http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dams_Alksnis
