Latviešu valoda. 20. gadadiena valsts valodas statusā

Detaļas

     Pirms 20 gadiem Latvijas PSR Valodu likuma izstrādes grupa saņēma tūkstošiem vēstuļu ar 354 280 cilvēku parakstiem par valsts valodas statusa atjaunošanu latviešu valodai un ar konkrētiem ierosinājumiem likumprojekta tekstam, līdz ar to 1989. gada 5. maijā pieņemtā Valodu likuma veidošanā ir piedalījusies liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju.


     Latviešu valoda ir viena no divām vēl dzīvajām indoeiropiešu valodu saimes baltu valodas grupas austrumbaltu valodām. Sākusi veidoties jau pirms 5. gs. pirms Kristus, no indoeiropiešu valodas saimes nošķiroties baltu pirmvalodas dialektiem un sadaloties austrumbaltu un rietumbaltu dialektiem. Domājams, ka latviešu un lietuviešu dialekti nošķīrusies 7. – 11. gadsimtā. Sākotnējās senlatviešu cilšu (latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu) valodas bija savstarpēji tuvas, ar laiku tās saplūda un izveidojās latviešu valoda. Tajā ienāca arī daudzi rietumsomu (vēlāko lībiešu) valodas vārdi. Latvijas austrumu daļā cieša saskare ir bijusi arī ar slāvu valodām.

 

 

 

     Līdz 1940. gadam latviešu valoda bija Latvijas Republikas valsts valoda; 1989. gadā valsts valodas statuss ar likumu tai atkal tika atjaunots.

 

 

 

     Kultūra veidojas un iemiesojas valodā. Katra paaudze valodu jau atrod esam, un katras paaudzes darbība atspoguļojas valodā. Vārdam valoda katra cilvēka apziņā ir izveidojusies sava nozīme, kam visbiežāk nav nekāda sakara ar zinātniskām definīcijām. Vairumam cilvēku valoda ir gluži vienkārši ikdienā izmantojams darbarīks, kas praktiskas nepieciešamības labad dažkārt asināms vai nomaināms pret ērtāku un izdevīgāku. Mēs esam iemācījušies, ka valoda var būt cilvēka saprašanas un domāšanas pamats, saziņas līdzeklis, maģijas un buršanas instruments, manipulācijas un pārpratumu avots, mutiska un rakstiska, politisko cīņu temats, filozofijas virziens, ķermeņa kustības, informācijas konteiners, varas forma, zīmju un simbolu sērijas, prāta vīruss, kultūras stūrakmens… viss un nekas.

 

 

 

     Domājot par valodu kā kultūras spoguli, īpaša uzmanība ir jāpievērš vārdiem un vārdu savienojumiem, kuri nosauc latviskai kultūrvidei raksturīgus, savdabīgus jēdzienus un nav tulkojami citās valodas. Piemēram, tādi latvisku lietu un simbolu nosaukumi kā sakta, skābputra; historismi un arhaismi – burtnieks, vagars; folklorismi – āre, bandas; frazeoloģismi – strēbt karstu putru; spilgti kultūras liecinieki ir arī vietvārdi un personvārdi. Atcerēsimies Noras Ikstenas vārdus: „Ko man nozīmē būt latvietei? Tā ir mana piederība latviešu valodai, piederība Latvijas valstij. Latviešu valoda ir vienīgais patiesais pamats, kas mūs, latviešus, vieno.”

 

 

 

     Daudziem diemžēl valoda un tās tīrība ir arī vienaldzīga, taču nedrīkstam aizmirst, ka valoda ir būtiska kultūrmantojuma sastāvdaļa, mākslas izteiksmes līdzeklis un tilts starp paaudzēm, nacionālās identitātes un specifikas nesēja. Valodas vērtība tiek saistīta ar etnosu tradīciju, mentalitāti un savdabības uzturēšanu. Latviešu valodai kā salīdzinoši mazai valodai ir zināmi draudi straujajā globalizācijas procesā. Tā ir par mazu, par individuālu, par vāju, bez pietiekamas ekonomiskās bāzes. Ap valodas tēlu mūžīgi vijas satraukums, bailes un bārenītes veidols. Neskatoties uz to, ka jau vairākus gadus dzīvojam neatkarīgā Latvijā, kurā valsts oficiālā valoda ir latviešu valoda, kur valsts nodrošinātu izglītību apgūst latviešu valodā vai bilingvāli, esam norūpējušies par savas valodas un kultūras izdzīvošanu...

 

 

 

     Ir zināms, ka valodas pastāvēšanai un veiksmīgai attīstībai vēstures gaitā būtiski svarīgi ir bijis, vai bez mutvārdu formas tā pastāv arī rakstiskā veidā. Pārbaudījums valodām bija Gūtenberga iespiedmašīna – pilnvērtīgi turpina pastāvēt tās valodas, kuras tiek iespiestas grāmatās. Nav šaubu, ka vēstures gaitā latviešu valoda ir izturējusi pirmos divus pārbaudījumus. Tagad tā sekmīgi iztur arī trešo pārbaudījumu – kopš 2000. gada latviešu valoda ir iekļauta starptautiskajā Universālās tīkla valodas (interneta elektroniskās valodas) projektā.

 

 

 

     Latviešu valoda ir krūze, ar ko smeļam. Valoda, kas runātāju skaita ziņā ierindojama starp 150 lielākajām pasaules valodām. Latviešu valodas nākotni noteiks tās runātāju spēja saskatīt valodas nozīmi gan pasaulei, gan sev pašiem un apzināta darbība valodas saglabāšanā un attīstīšanā. Novēlēsim mūsu dzimtajai valodai saules mūžu!

 

 

 

     Atceroties 20. gadadienu, kopš latviešu valoda atkal atzīta par valsts valodu, esam sagatavojuši īpašu izstādi, kura šobrīd apskatāma Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā.

 

 

 


Noderīgas saites:

 

 

 

      Vārdnīcas