Slavenības pasaulē un Latvijā. Marts

Detaļas
Marta ievērojamie jubilāri

    Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Martā apaļa jubileja aprit Gunāram Priedem (85), Henrikam Ibsenam (185) un Vinsentam Villemsam van Gogam (160).

 

     Gunārs Priede (dzimis 1928. gada 17. martā Rīgā, miris 2000. gada 22. decembrī Rīgā) bija latviešu dramaturgs, Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1988). Dzimis valsts ierēdņa ģimenē. Beidzis Rīgas 10. pamatskolu Čiekurkalnā (1942), Ventspils 1. vidusskolu (1947), LVU Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953). Strādājis Zinātņu akadēmijas Arhitektūras un celtniecības institūtā par zinātnisko sekretāru (1953–1955), Rīgas lauksaimniecības tehnikumā par arhitektūras un celtniecības pasniedzēju (1955–1957), Latvijas republikāniskajā neklātienes lauksaimniecības tehnikumā (1955), Rīgas celtniecības tehnikumā (1957–1958). Rakstnieku savienībā bijis dramaturģijas konsultants (1958–1960), strādājis Rīgas kinostudijā (1960–1964), Kultūras ministrijā (1964–1965), bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes 1. sekretārs (1965–1968), Rakstnieku savienības valdes sekretārs (1972 1974), Rakstnieku savienības valdes 1. sekretārs (1974–1984), Ļeņina un PSRS Valsts prēmiju komitejas loceklis (1975–1989), Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs (no 1989).

 

     Rakstījis liriskas drāmas un komēdijas, vielu ņemot no sava laika Latvijas sociālās realitātes. G. Priedes debijas luga „Jaunākā brāļa vasara” 1955. gadā ir viena no pirmajām atkušņa zīmēm latviešu literatūrā, kas iezīmē pagriezienu demokrātijas virzienā, jo nekļūdīgo, kristālskaidro sociālistiskā reālisma varoņu vietā tēlo reālus sava laika cilvēkus. Pateicoties pirmās lugas veiksmīgajam iestudējumam Dailes teātrī Pētera Pētersona režijā 1956. gadā, Priede strauji iegūst popularitāti un turpina intensīvi rakstīt. 50.–60. gados top galvenokārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām („Lai arī rudens” (1956), „Normunda meitene” (1958), „Vikas pirmā balle” (1960) u. c.), kas, pateicoties režisoram Pēterim Pētersonam, tūdaļ pēc uzrakstīšanas nonāk uz skatuves un dod dramaturgam tik būtisko ticību savām spējām.

 

     70.–80. gadu lugās dramaturgs arvien vairāk pievēršas tautas pagātnes pieredzes aktualizācijai un individuāla cilvēka atbildības un izvēles motivācijai („Zilā” (1972), „Centrifūga” (1985), „Sniegotie kalni” (1986)). 80.–90. gadu mijā tiek pirmiestudēta luga „Smaržo sēnes” (1986. gadā Jaunatnes teātrī) un oficiāli pirmizrādīta filma „Elpojiet dziļi”. Tomēr jaunajā ekonomiskajā sistēmā, kur arī kultūras jomā piedāvājumu nosaka pieprasījums, dramaturgs savu vietu vairs neatrod, 90. gados lugas raksta maz un mūža beigās gatavo publikācijai dienasgrāmatu „Mans 1984. gads”.

 

     Henriks Ibsens (dzimis 1828. gada 20. martā, miris 1906. gada 23. maijā) bija izcils norvēģu dramaturgs. Ibsena literārā darbība tiek saistīta ar reālismu, naturālismu un tā saukto jauno drāmu, un viņa darbos saskatāmas arī modernisma iezīmes, rakstījis arī dzeju. Dzimis Knuda Ibsena, turīga tirgoņa, un Marišenas Ibsenas (dzimušas Altenburgas) ģimenē nelielā Norvēģijas ostas pilsētiņā Šīenā. Viņa ģimene bija viena no vecākajām un ievērojamākajām ģimenēm visā Norvēģijā. Neilgi pēc viņa piedzimšanas ģimenes materiālais stāvoklis radikāli pasliktinājās, viņi vairākkārt mainīja dzīvesvietu. Piecpadsmit gadu vecumā Ibsens pameta mājas un 1844. gada janvārī ieradās Grimstades pilsētiņā, kur kļuva par farmaceita Jena Orupa Reimana mācekli un sāka rakstīt pirmās lugas.

 

     1850. gadā tiek publicēta viņa pirmā luga „Katilīna” (ar pseidonīmu Brīnjulfs Bjarme). Pirmā luga, kas tika iestudēta, bija tajā pašā gadā izdotā drāma „Varoņu kapulauks”. No 1852. gada Ibsens darbojās pirmajā norvēģu teātrī Bergenā, kur viņš iesaistījies vairāk nekā 145 iestudējumu veidošanā – gan kā autors, gan režisors, gan producents. 1857. gadā viņš atgriezās Kristiānijā, kur kļuva par Kristiānijas Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju. Nākamajā gadā viņš apprecējās ar Susannu Tūresenu, un vēl pēc gada piedzima viņu dēls Sigurds. 1864. gadā ģimene pārcēlās uz Itāliju un uzsāka dzīvi Romā. Nākamajā gadā publicētā luga „Brands” ieguva plašu atzinību, ko vēl vairāk nostiprināja „Pērs Gints” (1867). Panākumu iedvesmots, Ibsens aizvien vairāk savos darbos sāka paust savas idejas un uzskatus, un pamazām viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Eiropas dramaturgiem. Pēc Ibsena nāves ir saglabājies liels daudzums tēlotājmākslas darbu: ainavu gleznojumi, karikatūras, skatuves un tērpu skices, ko tagad var apskatīt Ibsena muzejā Oslo.

 

     Vinsents Villems van Gogs (dzimis 1853. gada 30. martā, miris 1890. gada 29. jūlijā) bija nīderlandiešu gleznotājs, postimpresionisma pārstāvis. Kopumā van Gogs radīja vairāk nekā 2000 darbu, to skaitā 900 gleznu un 1100 zīmējumu un skiču. Savus slavenākos darbus viņš radīja pēdējo divu dzīves gadu laikā. Tiek uzskatīts, ka van Gogs būtiski ir ietekmējis 20. gadsimta mākslu, tostarp ekspresionismu un fovismu.

 

     V. van Gogs piedzima Annas Kornēlijas Karbentas un Nīderlandes reformātu baznīcas mācītāja Teodora van Goga ģimenē. 1860. gadā viņš sāka apmeklēt katoļu skolu, vēl pēc gada viņu un māsu Annu mājās mācīja guvernante, līdz 1864. gadā viņš devās uz apmēram 20 jūdzes attālu internātskolu. 1866. gadā van Gogs iestājās Vilema II koledžā Tilburgā. Glezniecībai nopietni pievērsās 1880. gadā, sākotnēji – nesekmīgi. Viņš tomēr daudz strādāja un eksperimentēja (piemēram, ieviešot savā studijā dažāda veida žalūzijas, eksperimentējot ar zīmēšanas materiāliem). Pirmajā gadā viņš strādāja tikai ar melnbaltiem darbiem, kas neizpelnījās atzinību, tikai 1883. gadā V. van Gogs pievērsās daudzfigūru kompozīcijām. Pirmās gleznas viņš radīja 1882. gada rudenī. No V. van Goga daiļrades sākumposma saglabājušies tikai trīs darbi – „Kartupeļu ēdāji”, „Vecais tornis” un „Savrupmāja”. Slavenākie darbi – „Kartupeļu ēdāji”, „Saulespuķes”, „Īrisi” un „Dr. Gačeta portrets”.

 

Izmantotie avoti