Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     Jaunietis ir ceļā no bērnības pasaules uz pieaugušo dzīvi. Kā tikt pāri sāpīgiem notikumiem? Kā pieņemt to, ko nav iespējams mainīt, un neslēpties? Kā mainīt to, kas neapmierina? Kā augt sirdsgudram?

     Dzejoļu krājums „Netikumīgie” ir rakstīti režisores Kristas Burānes veidotajai dokumentālās dzejas izrādei, kuras mērķis – radīt 21. gadsimta Latvijas pusaudža portretu dzejas valodā. Dzejoļus rakstījuši jaunie dzejnieki Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, kā arī Agnese Krivade un Kārlis Vērdiņš. Grāmata ir stāsts par pusaudžu pieaugšanu, attiecībām ar skolu, audzināšanu un brīvību.

     Pieaugšana mēdz būt vairāk vai mazāk sāpīga, tomēr tā ir sapņu un fantāziju pilna. Lotes Vilmas Vītiņas grāmatā „Ūdenstornis” ir stāstīts par mazpilsētas meiteni, kuras ikdiena ir skola, klejojumi dabā, grāmatas un ūdenstornis. Ūdenstorni meitene ir radījusi savā iztēlē, tā ir vieta, kur noslēpties no neizturami vienmuļās dzīves. Neatņemama grāmatas sastāvdaļa ir autores ar tušu zīmētās ilustrācijas.

     Piecpadsmitgadīgajai Annai kopā ar ģimeni nākas pārcelties uz citu pilsētu, jo skolā ir noticis kas tāds, ko meitene nebija paredzējusi. Lāšs, kurā Anna ir iemīlējusies, ir izdarījis ko nelabojamu, un tajā tieši ir iesaistīta Anna. Ko Lāšs ir izdarījis un kāpēc Annai bija jāpārvācas, lasiet Sigri Agnētes Hansenas grāmatā „Tu redzēji?”. Grāmata ir par ļoti aktuālu tēmu pusaudžu dzīvēs – drošību internetā un to, kā dzīvot tālāk pēc nodevības.

     Sašas mamma, netiekot galā ar dzīvi, ir izvēlējusies nomirt… Visi apkārtējie Sašai saka, ka viņa ir ļoti līdzīga savai mammai, tāpēc meitene apņemas darīt visu pretēji tam, kā ir darījusi mamma. Nogriezt matus. Nemēģināt rūpēties ne par vienu, kas ir dzīvs. Nelasīt grāmatas. Valkāt tikai krāsainas drēbes. Nedomāt pārāk daudz (vislabāk nemaz). Neiet pastaigāties. Neiet uz mežu. Un pats svarīgākais – kļūt par stendapa karalieni! Saša, atšķirībā no mammas, kas daudz raudāja pati, un nu pēc viņas raud citi, liks visiem smieties! Jennija Jēgerfelde grāmatā „Stendapa karaliene” skar ļoti sāpīgu stīgu – kā pamanīt depresiju, kā samierināties ar zaudējumu un tomēr dzīvot tālāk pašam savu dzīvi.

     Nika no Vinko Mēderndorfers grāmatas „Sirds plaukstā” ir aktīva, radoša, gudra meitene. Viņa mācās ļoti labi un klasē bieži garlaikojas. Ārpus skolas apmeklē daudzus pulciņus – mācās vairākas valodas, spēlē klavieres, nodarbojas ar jogu un pat paukojas. Ir populāra vienaudžu vidū. Tomēr Nikai ir kāds noslēpums, meitene nekad neaicina klasesbiedrus pie sevis uz mājām. Ko gan slēpj Nika?

     Delfīnes de Vigānas romāns „No un es” ir kompakts, spoži uzrakstīts vēstījums par to, ko patiesībā nozīmē mājas un ko – būt bez pajumtes. Grāmatas galvenā varone ir trīspadsmitgadīgā Lū Bertiņaka, kuras intelekta koeficients ir tik augsts, ka viņa mācās kopā ar divus gadus vecākiem jauniešiem. Savukārt viņas labākajam draugam un klasesbiedram Lūkasam jau ir 17 un patiesībā būtu jāmācās vēl divas klases augstāk. Brīvajā laikā meitene veic dažādus zinātniskus eksperimentus, prāto par to, kā iekārtota pasaule un cenšas nedomāt par skumjām, kas viņas ārēji ļoti jaukajā un mīlošajā ģimenē apmetušās uz pastāvīgu dzīvi. Kad Lū, kurai ļoti nepatīk publiski uzstāties, ir spiesta gatavot prezentāciju sabiedrības mācībā, viņa izvēlas to veidot par jaunu bezpajumtnieci No, ar kuru nejauši iepazinusies kādā Parīzes dzelzceļa stacijā. Abas pamazām iedraudzējas, un Lū pierunā vecākus uz laiku ņemt astoņpadsmitgadīgo No savā paspārnē. Lū par pārsteigumu, uz viņas un vecāku dzīvi šis lēmums atstāj daudz lielāku iespaidu nekā uz mājas jauno iemītnieci.

     Čārlija Makesija grāmata „Puika, kurmis, lapsa un zirgs” ir neparasta grāmata. Pieradums lasīt no pirmās lapas līdz pēdējai, lasot šo grāmatu, nederēs, jo grāmatu var lasīt, kā vien vēlas – no sākuma, no beigām, no vidus, un viss būs saprotams. Tā ir rakstīta universālajā mīlestības, draudzības un laipnības valodā, un dos spēku jaunai diena vērīgam lasītājam.

     Nāc un lasi „Jauniešu žūrija 2022”grāmatas!