Pasākums tika iekļauts UNESCO LNK projektā „Stāstu laiks bibliotēkās” Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

Mūsu bibliotēka… mana bibliotēka… ģimenes bibliotēka… – nu jau 45 gadu garumā tā Rēzeknes pilsētas 2. bibliotēku sauc tās darbinieki un lasītāji.      Stāstu vakarā, kurš notika 2010. gada 2. decembrī un bija veltīts Rēzeknes pilsētas 2. bibliotēkas 45 gadu jubilejai, piedalījās un savas atmiņas stāstīja esošie bibliotēkas darbinieki, bijušie kolēģi, kā arī ciemiņi no Rēzeknes Centrālās bibliotēkas un ilggadējie bibliotēkas lasītāji.

     Vakars sākās ar skumju stāstu un klusuma brīdi par nesen aizsaulē aizgājušo kolēģi Elitu, kura „bibliotēkā ienāca uz četriem mēnešiem, bet visu sirdīs un atmiņās paliks uz mūžu un, priecājoties par mums, noraudzīsies no mākoņa maliņas”.

     Pasākuma gaitā bibliotēkas vadītāja Bronislava Selecka pastāstīja, ka Rēzeknes pilsētas 2. bibliotēkas jurģi esot bijuši tālajā 1965. gadā, par ko vēstījis neliels raksts vietējā avīzē „Znamja Truda”. Kāda darbiniece šo bibliotēku nosauca par „bibliotēku ceļotāju (klejotāju)”, jo tā savu atrašanās vietu pilsētas teritorijā esot mainījusi vismaz trīs reizes. Turklāt vienā no šīm ēkām bibliotēkas kopplatība esot bijusi vien 36 kvadrātmetri! Taču daži lasītāji, tostarp bibliotēkas tehniskā darbiniece Aleksandra Starodubceva, kura pati par to pastāstīja, bibliotēkā lasa no tās pirmsākumiem, neskatoties uz to, ka bibliotēka savu mājvietu ir mainījusi visai bieži. Kā teica A. Starodubceva, arī viņas bērni un mazbērni ir šīs bibliotēkas lasītāji.

     Stāstu vakarā savās atmiņās kavējās arīdzan ilggadējā bibliotekāre, vēl joprojām uzticīgā un uzcītīgā Rēzeknes 2. bibliotēkas lasītāja Olga Rassohina, kura bibliotēku aizvien sauc par savējo… Viņa pastāstīja par bibliotēkas lomu un vietu sabiedrībā ne tik senajos padomju laikos. Interesants bija viņas stāsts par tā laika ideoloģiju, bibliotēkas plāniem, par masu pasākumu veidošanu un vadīšanu. Interesanti, ka agrāk bibliotēka savus pasākumus organizējusi rūpnīcās, kur notikuši, piemēram, dzejas lasījumi.

     Bibliotekāre Zenta Ruskule pastāstīja par to, kāds bijis viņas „ceļš” uz bibliotēku. Izrādās, ka no iepriekšējās darbavietas, kur strādājusi par kultūras darba organizatori, viņu nebūt negribējuši laist projām un viņa varējusi pat izvēlēties, kurā bibliotēkā strādāt. Klātesošie uzzināja arī to, ka bibliotekārei ir daudz uzticīgu lasītāju, kuri viņu sauc mīļi par Zentiņu.

     Bijusī šīs bibliotēkas darbiniece Dzidra Germova pastāstīja, grāmata esot viņas draugs un padomdevējs pat skumjos brīžos…

     Stāstu vakarā neiztika arī bez interesantām, nedzirdētām un ļoti smieklīgām anekdotēm no dzīves. Tās stāstīja uzticīgs bibliotēkas lasītājs un pasākuma ciemiņš Broņislavs Kravaļs, kurš stāstu vakarā bija arī vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis. Viņš pastāstīja, ka grāmatas viņam esot mīļas, un dažas bija paņēmis līdzi ciemakukulī, lai uzdāvinātu bibliotēkai.

     Pasākumā Rēzeknes pilsētas 2. bibliotēkai tika vēlēts allaž palikt tikpat ģimeniskai un tuvai, kāda tā darbiniekiem un lasītājiem ir pašreiz.