Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.
Jūlijā jubileja aprit Hermanim Hesem (140), Robertam Heinleinam (110), Arturam Heniņam (85) un Aleksandram Dimā (tēvam) (215).
Hermanis Hese (dzimis 1877. gada 2. jūlijā Kalvā, Virtemberga, Vācija, miris 1962. gada 9. augustā Montanjolā, Šveice) bija vācu rakstnieks. Viņa slavenākie darbi ir “Stikla pērlīšu spēle”, “Demians” un “Stepes vilks”. 1946. gadā Hese saņēma Nobela prēmiju literatūrā.
Heses tēvs bija vācbaltietis, dzimis Igaunijā, bet māte – Indijā. Viņi bija misionāri Indijā. Abi gaidīja, ka Hese kļūs par teologu. Viņš gan 1891. gadā sāka mācīties protestantu seminārā, taču tika no tā izslēgts. Arī laicīgā skolā viņam neveicās, tāpēc viņš mācības pameta. Hermanis strādāja par grāmatu veikala ierēdni, mehāniķi, pievienojās arī literātu lokam Le Petit Cénacle. Šajā laikā viņš daudz lasīja un bija nolēmis kļūt par rakstnieku. 1912. gadā Hese emigrēja uz Šveici un 1923. gadā kļuva par Šveices pilsoni.
Hese bija precējies trīs reizes. Viņa pirmajai sievai, no kuras viņam bija trīs bērni, bija nopietnas psihiskas problēmas. Viņa otrā laulība ilga tikai dažus mēnešus. 1931. gadā Hese apprecēja Ninonu Dolbinu, ar kuru palika kopā visu savu atlikušo dzīvi.
Rakstnieka darbu pamattēma ir garīgie meklējumi. Popularitāti Hese ieguva ar romānu “Demians”. 1911. gadā viņš apmeklēja Indiju. Šis ceļojums radīja vilšanos, taču kļuva par pamatu romānam “Sidharta”. 1931. gadā Hese sāka rakstīt savu meistardarbu – “Stikla pērlīšu spēli”. Darbība romānā risinās Kastālijā, intelektuāļu sabiedrībā, kas nododas matemātikai un mūzikai. Romāna saturs ir dažādi interpretējams. 1942. gadā Hese mēģināja to publicēt Berlīnē, taču nacisti to nepieņēma, tādēļ tas tika publicēts Cīrihē, Šveicē.
Hermaņa Heses darbi mūsu bibliotēkās
Roberts Ensons Heinleins (dzimis 1907. gada Batlerā, Misūri, ASV, miris 1988. gada 8. maijā Karmelā, Kalifornija, ASV) bija amerikāņu zinātniskās fantastikas un romānu rakstnieks. Heinleina pazīstamākie darbi ir romāni “Zvaigžņu kuģa kareivji” un “Svešinieks svešā zemē”. Latviski izdots romāns “Kaķis, kas staigā cauri sienām”.
Heinleins mācījies Misūri universitātē, Jūras kara akadēmijā Anapolisā, piecus gadus dienējis ASV Jūras kara spēkos. Studējis fiziku Kalifornijas universitātē, strādājis sudraba raktuvēs, tirgojies ar nekustamo īpašumu.
Literatūrā debitēja 1939. gadā. Viņš ir 54 grāmatu autors un pirmais amerikāņu fantasts, kura literārie panākumi ļāva viņam kļūt par profesionālu rakstnieku. R. Heinleins ir četrkārtējs Vispasaules fantastikas cienītāju konventa piešķirtās Hjūgo prēmijas laureāts, saņēmis arī citas balvas literatūrā.
Balstoties uz rakstnieka darbiem, radītas četras filmas, divi televīzijas seriāli, vairāki radio seriāli un viena galda spēle. Heinleins bijis redaktors daudzām antoloģijām.
Roberta Heinleina darbi mūsu bibliotēkās
Arturs Heniņš (dzimis 1932. gada 14. jūlijā Skrundā, miris 2014. gada 17. septembrī ) bija rakstnieks, publicists, vēstures doktors.
Dzimis darbveža ģimenē. No 1940. līdz 1948. gadam mācījies Skrundas septiņgadīgajā skolā, 1952. gadā beidzis Kuldīgas vidusskolu, 1974. gadā – LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti. No 1959. līdz 1990. gadam strādājis laikrakstā “Cīņa”, pēc tam laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”, un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Žurnālistu savienības biedrs kopš 1961. gada, bet kopš 1983. gada – Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.
Dzimtās Skrundas un tās apkārtnes vēstures pētījumi apkopoti eseju grāmatā “Ventas sakta”. No 2002. gada līdz 2005. gadam Heniņš publicējis apjomīgo “Smilšu kalnu triloģiju”, kuras romāni “Es, smilšu kalna jātnieks”, “Smilšu kalnu virpuļos” un “Pastardiena smilšu kalnos” vēsta par laika posmu no 1893. gada līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. gada un 1906. gada notikumiem Rīgā.
Arturs Heniņš ir saņēmis vairākus apbalvojumus: 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi, 2009. gada 27. novembrī – “Rīgas balvu”, 2012. gada 12. maijā tika piešķirts Skrundas novada Goda pilsoņa tituls. Rakstnieks to saņēma par ieguldījumu novada vēstures izpētē un par grāmatām “Ventas sakta” un “Skrundas sagša”.
Artura Heniņa darbi mūsu bibliotēkās
Aleksandrs Dimā (dzimis 1802. gada 24. jūlijā Vilērkotrē, Ēna, Francija, miris 1870. gada 5. decembrī Piī pie Djepas, Piejūras Sēna, Francija) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem franču autoriem literatūras vēsturē. Dimā īpaši pievērsās vēsturisko romānu rakstīšanai, un no tiem īpašu popularitāti guvuši “Grāfs Monte-Kristo” un “Trīs musketieri”, taču rakstīja arī lugas un darbojās publicistikā. Dimā līdz ar Onorē de Balzaku bija pirmais, kas pilnībā izmantoja romāna turpinājumos piedāvātās iespējas.
Dimā bija ceturtdaļafrikānis un tāpēc par spīti savam talantam un popularitātei visu mūžu cieta no rasisma. Dimā vectēvs dienēja franču artilērijā Sandomingo kolonijā (tagadējā Haiti), kur apprecēja melnādainu verdzeni. 1762. gadā viņa laida pasaulē Dimā tēvu un drīz pēc tam nomira. Kad Dimā vectēvs ar savu dēlu atgriezās Normandijā, joprojām tika piekopta verdzība, tāpēc zēns cieta no tā, ka bija mulats. 1786. gadā Dimā tēvs iestājās franču armijā, taču, lai pasargātu savas aristokrātiskās ģimenes reputāciju, lietoja savas mātes meitas uzvārdu. Pēc Lielās franču revolūcijas marķīzi zaudēja savus īpašumus, savukārt Aleksandra Dimā tēvs Tomass-Aleksandrs kļuva par prasmīgu un drosmīgu karavīru revolucionāru armijā un 31 gada vecumā jau bija ģenerālis.
Ģenerālis Dimā apprecējās, un 1802. gadā piedzima Aleksandrs Dimā. Dimā tēvs nomira, kad Aleksandram bija tikai četri gadi, tāpēc Dimā uzauga finansiāli ļoti sliktos apstākļos. Māte nevarēja viņam sniegt pienācīgu izglītību, taču Dimā bija kaislīgs grāmatu cienītājs un lasīja visu, ko varēja dabūt. Divdesmit vienu gadu vecais Dimā pārcēlās uz Parīzi, kur viņa labā rokraksta dēļ viņu pieņēma darbā pie Orleānas hercoga, vēlākā Francijas karaļa Luī Filipa.
Strādājot Parīzē, Dimā sāka nodarboties ar publicistiku, kā arī rakstīt lugas. 1829. gadā viņa pirmā bez sadarbības ar citiem uzrakstītā luga “Henrijs III un viņa galms” tika uzņemta ar lielu sajūsmu, kā rezultātā viņš beidzot ieguva finansiālu neatkarību un varēja nodarboties tikai ar rakstniecību. Pēc vēl pāris veiksmīgām lugām Dimā pievērsās romānu rakstīšanai.
Dimā ar saviem darbiem nopelnīja ļoti daudz, taču dzīvoja izlaidīgi, tāpēc daudzkārt bija parādos. Kad pie varas nāca prezidents Šarls Luī Napoleons Bonaparte, viņš zaudēja valsts varas atbalstu un 1851. gadā Dimā kreditoru dēļ nācās bēgt uz Beļģiju. Pēc diviem gadiem trimdā viņš atgriezās Parīzē, kur izveidoja dienas avīzi “Le Mousquetaire”. 1858. gadā viņš aizceļoja uz Krieviju, kur pavadīja divus gadus. Tad devās meklēt piedzīvojumus uz Itāliju, kur 1861. gadā tika izveidota Itālijas karaliste. Nākamos trīs gadus Dimā atbalstīja Garibaldi un piedalījās cīņā par vienotu Itāliju, bet 1864. gadā atgriezās Parīzē.
Dimā vēsturiskie romāni ir spraigas darbības pārpilni piedzīvojumu romāni. Tie bieži neatbilst vēsturiskajiem faktiem, kas tiek pakārtoti daiļdarbu varoņu gaitām. Līdz 1843. gadam Dimā bija uzrakstījis 15 lugas. Viņam bija 73 asistenti, ar kuru palīdzību viņš sarakstīja aptuveni 250 grāmatas. Nozīmīgākais palīgs viņam bija vēstures skolotājs Augusts Makē, kam viņš ļāva strādāt diezgan neatkarīgi. Makē bieži viņam ieteica, par ko rakstīt, kā arī uzrakstīja pirmos uzmetumus svarīgākajiem Dimā darbiem, ieskaitot romānus “Trīs musketieri” un “Grāfs Monte-Kristo”. Dimā pats apgalvoja, ka rakstīt savas grāmatas sācis vien tad, kad viņa prātā tās jau bijušas pabeigtas.
Dimā dzīve bija tikpat krāšņa kā viņa varoņu un par viņa dzīvesveidu klīst daudzi nostāsti.
Aleksandra Dimā darbi mūsu bibliotēkā
Izmantotie avoti:
Heinleins, R. E. Kaķis, kas staigā cauri sienām. - Rīga: Iljus, 1997. - 400 lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - Rīga: Zinātne, 2003. - 741 lpp.
biblioteka.saldus.lv/14/485/index.php?cmd=get&cid=72330
https://lv.wikipedia.org/wiki/Aleksandrs_Dim%C4%81_(t%C4%93vs)
