Latgaliešu rakstniecei ar puķes vārdu – Naaizmērstulei – 2015. gada 28. oktobrī apritētu 125. Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā līdz 5. novembrim var aplūkot viņai veltītu izstādi.

     Naaizmērstue, īstajā vārdā Rozālija Tabine, pie sava pseidonīma tikusi jau 16 gadu vecumā, kad aizbraukusi uz Nazaretiešu klosteri Viļņā. Klosterī viņai ļoti paticis, jo tas pilnībā atbildis viņas dabai. Kādu dienu klostera vecākā māsa pa jokam dalījusi meitenēm iesaukas puķu vārdos un Rozālijai Tabinei ticis piešķirts Naaizmērstules vārds, lai viņa neaizmirstu, ka nākusi no Latgales un ka viņai tur arī jāatgriežas.

     Vēlāk šī iesauka kļūst par Rozālijas pseidonīmu. Šis skaistais vārds „Naaizmērstule” pavada viņu visu atlikušo mūžu. Daudzi viņas īsto vārdu pat nezina, bet zina, ka Latgalē ir bijusi rakstniece Naaizmērstule.

     Aplūkojot rakstnieces literāros darbus, var skaidri saskatīt, cik ļoti viņa ir bijusi draugos ar dabu. Sevišķi mīļas bijušas puķes: ”Voi Jyus pazeistit saulgrīzeiti? Kai ta nā! Tuos zīdeni, salaseiti skaistā, opolā skalineitē, ir kai teirais zalts, kai saulis myrdzums.” Arī vecumdienās uz jautājumu, ar ko nodarbojas, viņa atbildējusi: „Kūpu sovas pučeites un pa druskai rokstu.” Rakstu krājumu „Lauku zīdi” viņa velta Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, par ko saņem atzinību.

     Darbus sacerēdama, Naaizmērstuel vienmēr redzeslokā patur Latgales vienkāršos lauku cilvēkus, viņu problēmas. Galvenie varoņi viņas darbos – gan pieaugušie, gan bērni – ir nabadzīgi lauku cilvēki, grūtdieņi, bāreņi, kas cenšas pēc garīgas pilnības, kā arī tiecas pēc tiešas sava pienākuma apzināšanās. ”Dzeivē vajag struoduot, ikvīnam vajaga sovu pīnuokumu saprast un cīteigi piļdeit,” autore raksta grāmatas „Dīva duorza pučeites” ievadā. Naaizmērstule lasītājam atgādina, ka cilvēks var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tikai saskatot likumsakarības un piederību dabai un caur to Radītājam.