​​

     2016. gada 8. martā Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā (RCB) notika kārtējais stāstu pasākums, tā ievaddaļā sanākušie tika iepazīstināti ar stāstīšanas tradīcijām UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) tīklā “Stāstu bibliotēkas” un RCB pieredzi.

     RCB UNESCO LNK “Stāstu bibliotēku” tīklā darbojas kopš 2010. gada.  Pa šo laiku organizēti jau vairāk nekā 20 stāstu pasākumi visdažādākajām auditorijām. Stāstu tematika: ceļojumu stāsti, grāmatu stāsti, bibliotekāru stāsti, dvīņu stāsti un studentu stāsti, stāsti par vecmāmiņām un pilsētas stāstu cikls, kā arī vēl daudzi citi.

     Šoreiz pasākumā kā galvenā stāstniece ciemojās interesanta sieviete no Audriņu puses – vairāku stāstnieku konkursu uzvarētāja Trifina Ovčiņnikova, kuras stāsti galvenokārt ir pašas piedzīvoti notikumi iz dzīves. Viņa RCB apmeklētājus priecēja arī pagājušajā vasarā bibliotēkā notikušajā pasākumā “Latgaliešu un skotu stāstu sasaukšanās”.

     Šoreiz datumam atbilstoši stāstu centrālās varones bija sievietes. Un viņu vīrieši, protams, arī. Trifina klausītājus kā allaž apbūra ar izteiksmīgu stāstījumu, ko pavadīja talantīgi pieskaņota mīmika, žesti un kustības. Arī dziesmas uzdziedāja.

     Pāris stāsti bija par sabiedrisko transportu. Viens no tiem – par to, kā gadījies iekāpt pārpildītā autobusā ar pieciem rubļiem vienā kabatā, bet pieturā izkāpt… ar pieciniekiem abās kabatās! Izskanēja arī pa kādam pikantam stāstam no piedzīvojumiem sabiedriskajā transportā. Klausītājiem bija ko palustēties!

     Taču slavenā stāstniece nebija vienīgā runātāja. Stāstu poga tālāk tika nodota citiem klātesošajiem. Kā pirmā savu stāstu izstāstīja ilggadējā bibliotēkas lasītāja Ņina Vucina. Stāstīja arī uzticīgais bibliotēkas apmeklētājs, vienīgais vīrietis 8. marta pasākumā, Broņislavs Kravaļs. Izskanēja vēl daudzi stāsti un vēlējumi sievietēm, tika dāvinātas tulpes un piemiņas veltes stāstītājiem.

     Ik gadu 20. martā tiek atzīmēta Pasaules stāstu stāstīšanas diena (World Storytelling Day), un katru gadu šai dienai ir veltīta kāda tēma, 2016. gadā tā ir “Stiprā  sieviete”.  Mēģinot atsaukties uz šo tēmu, pasākumā bija stāsts par kādu stirpu, pašaizliedzīgu un drosmīgu  sievieti.

     “2. Pasaules kara laikā kādai jaunai ģimenei ar maziem bērniem uz laiku vajadzēja atstāt nesen uzceltās mājas, jo pāri gāja fronte. Baidoties no māju izpostīšanas vai nodedzināšanas, tajās palika vecmāmiņa. Mājām pāri lidoja šāviņi, ienāca vācieši, mājas gribēja nodedzināt… Vecmāmiņa lūdzās, lai tā nedara, jo šeit esot mazi bērni. Un mājas neaiztika, tikai no kūts nokaušanai tika aizvesti lopi.”

     Šādi īpaši stāsti stiprina, iedrošina, liek lepoties ar senčiem, saliedē vietējās kopienas cilvēkus. Der atcerēties, cik svarīgi ir nodot mutvārdu mantojumu no paaudzes paaudzē, jo tā ir vērtība, vērtība, ko nemēra naudā. Tāpat kā sievietes spēku nemēra celtspējā vai nestspējā.

     Pasākuma fotogaleriju skatieties šeit.