Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
|
2011. gada janvāra pēdējā pirmdienā UNESCO LNK projekts „Stāstu laiks bibliotēkās” „ciemojās” Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā, kur visu rīta pusi pirmsskolas klasēs tika stāstīti stāsti par vecmāmiņām un vectētiņiem. Šīs ciemošanās reizes mērķis bija radīt interesi par stāstīšanu, attīstīt stāstu tradīciju un prasmi klausīties. |
Vecmāmiņa, omīte, emīte, babiņa, babiņka, babulīte, babcja, vecaistēvs, opis, ūpis, vectiņš, deds, deda – tā ir tikai neliela daļa mīļvārdiņu, kuros bērni sauc vecmāmiņas un vectētiņus. Stāstu pasākumā varēja uzzināt to, ka pašlaik ir aktuāla tendence vecmāmiņas saukt vārdā, piemēram, Vaļa, Vera, Jaņa utt.
Bērni ar lielu interesi, pietāti un labestību stāstīja par saviem vecvecākiem – par viņu nodarbošanos, interesēm, kopīgajiem rituāliem un arī blēņām. No bērnu stāstiem varēja uzzināt, ka vecmāmiņas daudz laika pavada kopā ar saviem mazbērniem, lasot grāmatas, pastaigājoties, spēlējot spēles, apmeklējot veikalus.
Bija arī tādas vecmāmiņas, kuras vēl strādā skolā, bērnudārzā, ēdnīcā, un viņām, bez šaubām, paliek mazāk laika mazbērniem. Bērni arī stāstīja par maziem nedarbiem, kas sastrādāti kopā ar vecmāmiņām, piemēram, māmiņai nezinot, tiek nopirkts vairāk konfekšu…
Lai vecmāmiņai laba veselība, ilgs mūžs, vairāk naudas, lai viņa biežāk brauc ciemos – tie bija stāstu pasākumā visvairāk izskanējušie mazbērnu vēlējumi saviem tuvajiem cilvēkiem. Šos vēlējumus vecvecākiem bija iespēja noskatīties un noklausīties arī vēlāk – skolas Vecmāmiņu un vectētiņu ballē. Stāstiet stāstus un nebaidieties būt patiesi!
Līdzīgi raksti
Rēzeknes Centrālā bibliotēka uzņemta Stāstu bibliotēku tīklā
Bibliotekāra profesija laiku lokos…
