18. novembrī vēl daudzus gadus pirms mūsu valsts proklamēšanas pasaulē nāca latviešu tautas atbalstītājs Gustavs Manteifelis – vēsturnieks, izdevējs, etnogrāfs, garīgo dziesmu melodiju autors un latgalisko kalendāru tradīcijas iedibinātājs. Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā līdz 27. novembrim apskatāma G. Manteifelim veltīta izstāde.

Ieskats Gustava Manteifeļa biogrāfijā

     Manteifeļi ir labi pazīstama sena Kurzemes vācu muižnieku dzimta, kas plaši sazarojusies gan Vācijā, gan Igaunijā, gan Latvijas teritorijā – Vidzemē un Latgalē.

     Gustavs Manteifelis ir dzimis 1832. gada 18. novembrī Rēzeknes apriņķa Dricānu muižā kā otrais no četriem dēliem barona Jēkaba Manteifeļa ģimenē. Līdz 15 gadu vecumam Gustavs mācījies mājās, apguvis franču, vācu, poļu valodu, arī klavierspēli un kompozīciju. Lai gan ģimenē bija spēcīga poļu kultūras ietekme, Gustavs apguvis arī latgaliešu valodu.

     Tālāk G. Manteifelis ir mācījies gan Jelgavas Pētera ģimnāzijā, gan Tērbatas universitātē, kuru, iegūstot tiesību maģistra grādu, pabeidzis ar izcilību. 1863. gadā uzsāktas ierēdņa darba gaitas Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā Rīgā. Tomēr Gustava intereses nesaistījušās ar tiesībām, viņa lielākā aizraušanās bijusi vēsture, etnogrāfija un arī apgaismotāja darbība Latgalē.

     G. Manteifelis uzskatīja, ka tautas stāvokli var uzlabot ar tautas valodā pasniegtām zināšanām, un pats arī daudz darīja šīs lietas labā. Viņš latgaliski ir tulkojis zemnieku likumus, Bībeles stāstus, izdevis „Pilnīgu lūgšanu grāmatu” („Pilniga lyugszonu gromota”), sastādījis pirmo rēķināšanas pamācību latgaliešiem.

     No 1862. līdz 1871. gadam G. Manteifelis izdeva kalendāru „Inflantu zemes laika grōmota aba kalenders” („Inflantu zemes laika grāmata”). Šis izdevums latgaliešu zemniekiem viņu tautas valodā sniedza vērtīgus padomus saimniekošanas, amatniecības, celtniecības un sadzīves jautājumos. Kalendāros tika publicēti arī dzejoļi, stāsti un dziesmas ar notīm. Katoļticības stiprināšanai G. Manteifelis publicēja garīgās dziesmas un svēto dzīves aprakstus.

     Ievērības cienīga ir arī G. Manteifeļa zinātniskā darbība, viņš piedalījās un uzstājās daudzos zinātniskos kongresos, no 1888. gada bija Krakovas zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures pētniecības komisijas loceklis. Grāmatā „Polijas Vidzeme” G. Manteifelis ir apkopojis materiālus par Latgales vēsturi. Šie materiāli gan bija traktēti poliskā garā – dzīves laikā G. Manteifelis bija nodibinājis sakarus ar Polijas vēsturniekiem, kurus centās iepazīstināt ar Latviju un tās vēsturi.

    G. Manteifelis par saviem līdzekļiem vienā eksemplārā sagatavoja Latgales baznīcu albumu „Terra Mariana” („Māras zeme”), kuru veidoja Latgales mākslinieku darbi. 1888. gadā šo izdevumu kā dāvanu pasniedza Romas pāvestam, un tas glabājas Vatikānā. G. Manteifelis ir vācis arī latgaliešu tautasdziesmas, ieražu aprakstus, sakāmvārdus, aktīvi uzstājies pret rusifikāciju, viņš uzskatīja, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas sastāvdaļa un latgalieši ir latvieši.

     1916. gada 24. novembrī dedzīgais tautas aizstāvis aizgāja mūžīgā, viņa atdusas vieta ir Dricānu baznīcas dārzs. 1937. gadā Latgales Skolotāju centrālā biedrība pie G. Manteifeļa kapa ir uzlikusi uzrakstu „Pateicīgie latvieši”, bet 80. gadu sākumā viņa dzimtas un Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji uzstādīja granīta pieminekli ar uzrakstu „Vēsturniekam un etnogrāfam”.

• Tweet