Novembra slavenības. Ieskaties, atceries, uzzini

Detaļas
Novembra ievērojamie jubilāri

     Dramaturgi, stāstnieki, dzejnieki, kritiķi, publicisti, politiķi… Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Novembrī apaļa jubileja aprit Kurtam Vonnegūtam (90), Paulam Putniņam (75), Imantam Auziņam (75), Viktorijai Tokarevai (75), Viktoram Peļevinam (50) un Džonatanam Sviftam (345).

 

     Amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts dzimis 1922. gada 11. novembrī, miris 2007. gada 11. aprīlī, plašu atzinību guvis ar darbiem, kuros meistarīgi savijas satīrisks izsmiekls, melnais humors, vēsturiski notikumi un zinātniskās fantastikas motīvi. K. Vonnegūta rakstnieka karjera sākusies jau vidusskolas laikā – viņš bijis pirmās vidusskolas dienas avīzes ASV „The Daily Echo” redaktors. Otrā pasaules kara gados viņš dienējis armijā, kritis vācu gūstā un pieredzējis Drēzdenes bombardēšanu. Kara laika dramatiskā pieredze atspoguļojas daudzos K. Vonnegūta darbos, īpaši romānā „Lopkautuve Nr. 5”. Brīdī, kad rakstnieks jau domājis mest rakstīšanu pie malas, viņam piedāvāta pasniedzēja vieta Aiovas universitātes Rakstniecības darbnīcā. Tur strādājot, tapis romāns „Kaķa šūpulis”, kurā jau parādās K. Vonnegūta vēlme izrauties no zinātniskās fantastikas žanra ierobežojumiem un radīt pašam savu unikālu stāstniecības veidu. Sarakstījis arī romānus „Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!”, „Čempionu brokastis”, „Cilvēks bez valsts”, „Māte nakts”, „Laikatrīce” u. c.

 

     Latviešu dramaturgs, publicists un politiķis Pauls Putniņš dzimis 1937. gada 12. novembrī, 1963. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju. Strādājis par režisora palīgu un režisoru Dailes un Liepājas teātrī. Kopš 1965. gada nodarbojās vienīgi ar dramaturģiju. Bija viens no populārākajiem 1970. – 1980. gados teātros iestudētajiem autoriem. Dramatizējis tādus darbus kā „Laikmetu griežos” (Andrejs Upītis) un „Mērnieku laiki” (Reinis un Matīss Kaudzītes). Sarakstījis vairāk nekā 30 lugas, 25 no tām iestudētas profesionālajos un amatieru teātros. Lugās atspoguļojis aktuālas morālētiskas un sociālas problēmas, nereti ironiski un satīriski tēlojis sabiedrības dzīvi un cilvēku raksturu izpausmes. Rakstījis tā saucamās tautas lugas, kur tēlota lauku vide un kolorīti raksturi. Sarakstījis lugas „Muļķis un pletētāji”, „Paši pūta, paši dega”, „Ar būdu uz baznīcu” (teātrī 1987), „Uzticības saldā nasta” (teātrī 1981), „Ar Dievu pie zemes” (teātrī 1991), lugu izlases „Paši pūta, paši dega”, „Pasaulīt, tu ļaužu ēka”, „Labā tīrības sajūta” (teātrī 2001), „Kad svešām saitēm siets”, „Viņpus atkritumu kalna: jaunā Latvijas laika lugas”. Kopš 1970. gada P. Putniņš ir Rakstnieku savienības un Teātra darbinieku savienības biedrs, savukārt no 1999. gada – Dramaturgu ģildes biedrs. Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā P. Putniņš iesaistījās politikā, bet 2010. gadā paziņoja, ka nekandidēs 10. Saeimas vēlēšanās un pametīs politiku. 1977. gadā saņēmis A. Upīša balvu, 1987. gadā – Andreja Pumpura un Annas Brigaderes balvas.

 

     Dzejnieks, literatūrkritiķis un tulkotājs Imants Auziņš dzimis 1937. gada 13. novembrī. Mācījies Zalves pamatskolā un Neretas vidusskolā. No 1956. līdz 1961. gadam Latvijas Valsts universitātē studējis latviešu valodu un literatūru. Pirmā publikācija – dzejolis „Jaunajā gadā ieejot” Neretas laikrakstā „Komunisma Ceļš” 1956. gadā. Daiļrades sākumposma dzeja ir sabiedriski aktīva, poētiski dokumentē garīgo gaisotni, izmantojot vēstures motīvus un tautas likteņtēmu. Iezīmējas garīgā pretestība, kas raksturīga 60. gadu lirikas labākajai daļai. Vēlāk lirika filozofiski apcerīga. Nozīmīgākie dzejoļu krājumi: „Es vaicāju sirdij”, „Jaunu rītu lauki”, „Skumjais optimisms”, „Skaņa”, „Nezūdošais”, „Atskārsme”, „Mazas balādes”. Izdevis dzejas izlasi „Ritums”, literatūrkritisku rakstu krājumus „Cilvēks izdzied savu mūžu”, „Paliekošais un mainīgais”, „Šķautnes”.

 

     Krievu rakstniece un scenāriste Viktorija Tokareva dzimusi 1937. gada 20. novembrī. 1958. gadā pabeigusi Ļeņingradas mūzikas skolu, 1969. gadā – Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu. Stāstus sākusi rakstīt, strādājot mūzikas skolā par skolotāju. Pēc pirmās publikācijas, stāsta „Diena bez maldiem”, autorei tika piedāvāts uzrakstīt kinofilmas scenāriju, un 1968. gadā uz ekrāniem parādījās filma „Literatūras stunda”. 1969. gadā publicēta V. Tokarevas pirmā grāmata „Par to, kā nebija”. Publicētie stāsti kļuva par padomju literatūras klasiku. Lasītāji gaidīja viņas stāstus un izgrieza no žurnāliem, lai saglabātu. V. Tokareva ir viena no tām autorēm, kuras grāmatas no padomju laikiem arī šodien tiek izdotas lielās tirāžās ne tikai Krievijā, bet arī Itālijā, Anglijā, Francijā, Vācijā, Ķīnā. Pēc V. Tokarevas scenārijiem ir uzņemtas vairāk nekā 20 kinofilmas. 2000. gadā Kannu kinofestivālā rakstniece saņēma balvu „Par ieguldījumu literatūrā un kinomākslā”.

 

     Krievu prozaiķis Viktors Peļevins dzimis 1962. gada 22. novembrī. Viņš tiek atzīts par vienu no interesantākajiem jaunākās paaudzes krievu rakstniekiem. V. Peļevins neklātienē ir mācījies Maskavas Gorkija Literatūras institūtā, bet to nav pabeidzis. Paralēli izglītojies Maskavas enerģētikas institūtā (specialitāte – elektromehāniķis), kuru veiksmīgi arī absolvējis. Vairākus gadus bijis līdzstrādnieks žurnālā „Hаука и религия”, kur gatavojis publikācijas par austrumu misticismu. Viņa pirmā publikācija – pasaka „Колдун Игнат и люди”. Slavenākais V. Peļevina romāns ir „Generation П”. Rakstnieka darbi tulkoti daudzās pasaules valodās, to skaitā arī latviešu („Generation-P”, „Šausmu ķivere”). Viņa romāni, īpaši „X paaudze”, guvuši plašu starptautisku atzinību – ASV laikraksts „New Yorker” V. Peļevinu min starp labākajiem Eiropas jaunajiem autoriem, britu izdevums „Observer” viņu iekļāvis sarakstā „21. gadsimta rakstnieks”. Par romānu „Skaitļi” viņam 2004. gadā piešķirta Krievijas Kritiķu akadēmijas Grigorjeva balva. V. Peļevins ir viens no tiem retajiem mūsdienu rakstniekiem, kuram izdevies šodien gandrīz neiespējamais – savienot kulta rakstnieka statusu ar patiesi augstvērtīgu literatūru. Rakstnieka proza ir aizraujoša, vienkārša un vienlaikus dziļa, viņa tekstos savijas mūsdienu realitāte un mistika.

 

     Angļu - īru rakstnieks, satīriķis Džonatans Svifts dzimis 1667. gada 30. novembrī, miris 1754. gada 19. oktobrī. Dž. Svifta tēvs nomiris dažus mēnešus pirms dēla piedzimšanas, tādēļ dēls ticis nosaukts tēva vārdā. Māte puisēnu atstājusi tēvoča uzraudzībā, bet pati aizbraukusi uz Angliju. Dzīve svešajā namā zēnam jau bērnībā likusi izbaudīt pazemojumus un pārmetumus, arī trūkumu. Pēc skolas beigšanas četrpadsmitgadīgais Džonatans iestājies Dublinas Universitātē. Topošais rakstnieks bijis neatkarīgs, asprātīgs un indīgs. Viņš neizcēlies ar uzcītību mācībās un ar īpašu īgnumu attiecies pret viduslaiku filozofiem un teologiem – sholastiem. Slavenākais Dž. Svifta darbs ir „Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām” (īsais nosaukums „Gulivera ceļojumi”). Vēl pazīstami ir viņa pamfleti „Grāmatu kauja” un „Mucas pasaka”. Pēc kļūšanas par Dublinas Sv. Patrika katedrāles dekānu Dž. Svifts sācis sacerēt īru tiesību aizstāvēšanai domātus pamfletus. Visus savus darbus parakstījis ar dažādiem pseidonīmiem, tie tikuši publicēti arī anonīmi.

 

Izmantotie avoti