No 20. augusta līdz 8. septembrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma grāmatu izstāde „Nauda, nauda, nauda”, kurā iekļautas grāmatas gan par numismātiku, gan naudas pelnīšanu un veiksmīgu tās piesaistīšanu, gan par naudas ceļiem un tās apriti bankās un valstu ekonomiku modeļos.

Nauda definīcijās un vēstures faktos

     Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.

     Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p. m. ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Vēsturiski kā maksāšanas līdzeklis izmantoti dažādi vērtīgi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm).

     Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantoti dārgmetāli. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni 7. gs. p. m. ē. Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību.

     Papīrnaudas priekšteči sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (1. gs. m. ē.). Pirmoreiz vispārējā apritē papīrnauda tika izdota ap 960. gadu Ķīnā. Sākotnēji to sedza ar dārgmetāliem un tās lietojums tika ierobežots laikā un telpā.

     Pirmoreiz lielos mērogos nesegta nauda tika ieviesta Francijā 18. gs. sākumā. Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas.

• Tweet