Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā līdz 13. novembrim skatāma tematiska grāmatu izstāde “Divi likteņi – viena literatūra” veltīta divām spilgtām latviešu literatūras personībām – Dainai Avotiņai un Ērikam Kūlim, kuru nozīmīgas jubilejas šogad atzīmējam.
Daina Avotiņa (dzimusi Lejiņa) bija latviešu dzejniece, rakstniece un tulkotāja. Viņa dzimusi 1926. gada 4. novembrī Valmierā un mūžībā devusies 2025. gada 5. janvārī, atstājot nozīmīgu devumu latviešu literatūrā.
Dainas tēvs bija atvaļināts virsnieks, vēlāk strādāja par mežsargu. Daina mācījās Bejas, Inčukalna (Ingažu) un Augšgaujas pamatskolās, Gaujienas vidusskolā un Rīgas 3. vidusskolā, kuru absolvēja 1947. gadā. No 1947. līdz 1951. gadam neklātienē studēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē.
No 1951. līdz 1967. gadam Daina Avotiņa strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju. 1967. un 1968. gadā viņa bija laikraksta “Literatūra un Māksla” galvenās redaktores vietniece. No 1968. līdz 1971. gadam organizēja un vadīja Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroju, bet no 1976. līdz 1980. gadam pildīja Rakstnieku savienības valdes sekretāres pienākumus. Par Rakstnieku savienības biedri kļuva 1965. gadā.
Par ieguldījumu kultūrā Dainai Avotiņai 1986. gadā piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu, bet 1987. gadā – Lietuvas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.
Pirmo dzejoli Daina Avotiņa publicēja 1955. gadā almanahā “Jauno vārds”, savukārt pirmais dzejoļu krājums “Magoņu vasara” iznāca 1965. gadā. Rakstniece pievērsās dzejai un prozai, rakstīja aprakstus un ceļojumu piezīmes. Viņas daiļradei raksturīga liriska ievirze, mīlestības pārdzīvojumu atklāsme un iedziļināšanās sievietes iekšējā pasaulē. Prozas darbos būtiska nozīme ir metaforiskiem un personificētiem dabas tēliem, kas palīdz atklāt varoņu psiholoģiju un savstarpējās attiecības.
Īpaša vieta Dainas Avotiņas dzīvē bija dzimtajām senču mājām “Mačkalni” Salacas krastā. Kopā ar meitu un radiem viņa tās atjaunoja, un šīs mājas kļuva par rakstnieces dzīves un radošā darba vietu. Tur tika ierīkota arī lauku pansija. Dzimtā zeme, mājas, tuvie cilvēki un atmiņas par piedzīvoto bija nozīmīgas vērtības gan rakstnieces dzīvē, gan viņas daiļradē.
Īpaši ražīgs Dainai Avotiņai bija vēlākais radošās dzīves posms. Šajā laikā iznāca vairāki romāni, dzejoļu krājums un atmiņu grāmata. Apgādā “Zvaigzne ABC” tika publicēti romāni – triloģija “Kad lausks cērt” (2011), “Jūlija” (2013) un “Rūdis” (2014), kā arī “Vīramāte” (2011), “Dzērvju svētība” (2013), “Divas koka karotes un roze” (2015) un “Nezūdošā vērtība” (2016). Iznāca arī dzejoļu krājums “Tikšanās” (2012) un atmiņu grāmata “Mani spēka pīlāri” (2015), kurā rakstniece vēstīja par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni.
Romāna “Nezūdošā vērtība” (2016) pamatā ir konkrēta cilvēka dzīvesstāsts, ko papildina pašas autores dzīves atziņas un pārdomas. Šis darbs sasaucas ar vērtībām, kas caurvij visu Dainas Avotiņas dzīvi un daiļradi, – dzimto zemi, mājām, tuvajiem cilvēkiem un atmiņu spēku.
Arī mūža vēlākajos gados rakstniece turpināja bagātināt latviešu literatūru ar jauniem darbiem. Viņas romāni “Liktenim tīk pajokot” (2017), “Likteņmezgli” (2017), “Tāds laimīgs cilvēks” (2018) un “Ceļā” (2020), kā arī stāstu izlase “Debesis visur vienādas” (2021) apliecina autores interesi par cilvēka likteni, dzīves līkločiem un pieredzes daudzveidību.
Daina Avotiņa ir atstājusi paliekošu pēdu latviešu literatūrā. Viņas darbos saglabājas cilvēku likteņi, dzīves pieredze, dzimtās zemes izjūta un vērtības, kas nezaudē nozīmi arī pēc laika. Rakstnieces literārais mantojums turpina uzrunāt lasītājus un apliecina viņas radošā darba paliekošo nozīmi.
Dainas Avotiņas darbi mūsu bibliotēkās
Ēriks Kūlis (dzimis 1941. gada 12. novembrī Priekulē) ir latviešu rakstnieks, stāstu, romānu, pasaku un citu prozas darbu autors. Viņa literārajā mantojumā ir vairāk nekā 30 grāmatu, tostarp stāstu krājumi, romāni, bērnu literatūra, autobiogrāfiskā un biogrāfiskā proza, kā arī humoristiski darbi.
Ēriks Kūlis dzimis laukstrādnieka ģimenē. 1960. gadā viņš beidza Liepājas 3. celtniecības skolu, bet 1968. gadā – Liepājas 1. vakara vidusskolu. Strādājis dažādos Liepājas uzņēmumos, no 1971. līdz 1976. gadam bijis rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” martena ceha brigadieris.
Literārajai darbībai Ēriks Kūlis pievērsās jau jaunībā. Pirmā publikācija – tēlojums “Viņi raka siltumtrasi” – tika publicēta 1962. gada 4. decembrī laikrakstā “Komunists”. Pēc dienesta armijā rakstniekam bija daudz pārdzīvojumu un izjūtu, kuras viņš vēlējās izteikt rakstiski. Tā aizsākās viņa miniatūro stāstu tapšana. Pirmais stāstu krājums “Rēķins pavisam vienkāršs” iznāca 1971. gadā. 1978. gada 25. novembrī Ēriks Kūlis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. No 1981. līdz 1984. gadam viņš strādāja laikrakstā “Komunists” par korektoru un literāro līdzstrādnieku. Kopš 1990. gada bija laikraksta “Diena” Liepājas informācijas biroja vadītājs, vēlāk strādāja par laikraksta “Kurzemes Vārds” izpilddirektoru.
Ērika Kūļa daiļradē nozīmīga vieta ir stāstiem un romāniem, kuros atklājas cilvēku attiecības, dzīves sarežģījumi, likteņa pavērsieni un sabiedrības daudzveidība. Rakstnieks pievērsies arī bērnu literatūrai, sarakstot aptuveni 120 pasaku. Daļa no tām iekļauta septiņās skolas mācību grāmatās. Gan stāstos, gan pasakās viņš uzsver cieņas, sapratnes un iecietības nozīmi attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Viens no rakstnieka darbiem, stāsts “Nobela prēmija mīlestībā”, kas publicēts 1982. gada krājumā “Pārvērtību stunda”, 1984. gadā tika ekranizēts. Filma ieguva nosaukumu “Parāds mīlestībā”. Ērika Kūļa stāsti tulkoti igauņu, lietuviešu, slovāku, krievu un gruzīnu valodā. Par ieguldījumu literatūrā rakstnieks saņēmis vairākus apbalvojumus. 2011. gadā viņam piešķirta Egona Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis”, bet 2013. gadā – “Pastariņa prēmija”.
Īpaša vieta Ērika Kūļa daiļradē ir darbiem par cilvēkiem, kuri dažādu apstākļu un dzīves pieredzes dēļ nonākuši sabiedrības nomalē. Romāns “Vainīgais” turpina romānā “Atsaldētais” aizsākto tematiku par dzīves pabērniem, kuru likteņus lielā mērā ietekmē ģimenes apstākļi un vide. Savukārt stāstu krājumā “Mīlošie un mēnessērdzīgie” atklājas dzīves daudzveidība – tās spilgtākie, neparastākie un arī skarbākie vaibsti.
Vēlākajos radošās darbības gados Ēriks Kūlis turpinājis rakstīt un izdot dažādu žanru prozu. 2017. gadā iznāca stāstu izlase “Nelūdz, sudrabkaija”, kā arī darbi “Zūdošais un paliekošais”, kas tapis kopā ar Verneru Bokumu, un “Nopelnītā vientulība. Liepājas stāsts”, kas veltīts Edvīnam Tauriņam. 2018. gadā tika izdoti darbi “Ervīna Krīva mīlestības” un “Nemīlētais Herbs un mesjē Trojs”, savukārt 2019. gadā – “Saulesbrāļi”. 2020. gadā lasītāju vērtējumam nodoti “Zemes telpa, jūras elpa” un “Iezīmētie”, bet 2021. gadā iznāca “Uguns Pēda”, kurā apkopots īsromāns un astoņi stāsti. Viens no jaunākajiem autora darbiem ir 2023. gadā izdotais “Uzgleznot laiku”, bet 2025. gadā klajā nāca grāmata “Lietpratēji vientuļo salu jomā”.
Rakstnieks pievērsies arī autobiogrāfiskajai un biogrāfiskajai prozai. 2016. gadā iznāca grāmata “Iesākumā bija vārds: portretējumi, impresijas, sarakste”, kurā apvienoti dažādu žanru vēstījumi, atklājot autora personisko skatījumu un viņa sastapto cilvēku pasauli. 2018. gadā tika izdota biogrāfiskās prozas grāmata “Piecas sievietes savos gadalaikos”, kuras uzmanības centrā ir sieviešu dzīvesstāsti.
Nozīmīgu vietu Ērika Kūļa daiļradē ieņem arī atmiņu grāmatas. 2018. gadā kopā ar Arnoldu Bērzu tika izdota grāmata “Jūras dēli: no senatnes līdz veco zvejas laivu kapsētai”, kas pievēršas jūras un zvejniecības pasaulei, tās vēsturei un cilvēkiem. Savukārt 2019. gadā kopā ar Edīti Gūtmani tapa piemiņas grāmata “Viņu laiks. Egons un Edīte. Piemiņas grāmata Egonam Līvam”, kurā saglabātas atmiņas par rakstnieku Egonu Līvu, viņa laikabiedriem un laikmetu.
Ērika Kūļa daiļradē būtiska nozīme ir humoram, ironijai un spējai ar smaidu palūkoties uz ikdienas norisēm un cilvēku raksturiem. Šo ievirzi atspoguļo 2020. gadā izdotās grāmatas “Kas vieno, kas šķir. Tā viš i: liepājnieks maķenīt pasmaida arī par sevi” un “Ja ietu vēl labāk, vairs nevarētu ciest”. Tās apliecina autora interesi par liepājnieku dzīvesveidu, cilvēku savstarpējām attiecībām un dzīves paradoksiem. 2021. gadā iznāca vēl divi šī žanra darbi – “Vēliesjustieskā” un “Rū pilsētas pasakas”, kuros turpinās autora rotaļīgā pieeja valodai un iztēles pasaulei.
Šis plašais literārais mantojums apliecina Ērika Kūļa spēju darboties dažādos prozas žanros, pievēršoties gan nopietniem cilvēku likteņu un dzīves pieredzes jautājumiem, gan humoristiskam ikdienas norišu atspoguļojumam.
