Publicitātes foto
Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā (3. stāvā) no 2026. gada 3. līdz 28. februārim būs skatāmi Mihaila Stecjuka privātkolekcijas “Retro sintezatori” eksponāti.
Par savu vaļasprieku un izveidoto kolekciju stāsta Mihails Stecjuks: “Pagājušā gadsimta 70. gados pilsētu un ciematu klubos, kultūras namos un restorānos sāka parādīties taustiņu elektroinstrumenti. Būtībā tie bija sintezatori, taču tādu vārdu tajā laikā vēl nepazina.
Mūziķu aprindās šiem instrumentiem bija viens kopīgs un noslēpumains nosaukums – ionika, kas mūsdienās jau ir aizmirsies. Sākumā likās, ka nosaukums saistīts ar elektrovakuuma jonu ierīcēm, taču, kā vēlāk izrādījās, VDR (Vācijas Demokrātiskajā Republikā) 60. gados tika uzsākta elektroērģeļu ražošana ar nosaukumu “JONIKA”.
Kāds kolēģis piedāvāja paņemt viņam nevajadzīgu vecu sintezatoru, kas izrādījās RMIF (Rīgas Mūzikas instrumentu fabrika) instruments OPUS, ražots 1974.–1975. gadā. Slikts ārējais un iekšējais stāvoklis radīja vēlmi saremontēt instrumentu.
Pirmajā ieslēgšanas reizē tas darbojās gana dīvaini, metot ārā daudz un dažādas “vilku” skaņas un sprakšķus, kam par iemeslu bija gan sliktie kontakti, gan dažādu radio detaļu bēdīgais stāvoklis. Nedēļu ilgais darbs, kas ietvēra visu izžuvušo kondensatoru nomaiņu, komutācijas elementu mazgāšanu un profilaksi, deva rezultātu, un pēc daudziem nebūtības gadiem instruments atdzīvojās un ieskanējās kā jauns.
Kopumā vecās ērģeles maz ar ko atšķiras no mūsdienu sintezatoriem. Tās pašas piecas oktāvas, tas pats klaviatūras izkārtojums, tikai sintezatora iespējas ir krietni pieticīgākas. Nav iespēju atskaņot simtiem ritmu un skaņu, nav automātiskā pavadījuma, kā arī nav vilinoši mirgojošo pogu, kas ļauj pieticīgi apdāvinātiem mūziķiem viegli un vienmēr pareizi spēlēt vesela orķestra sastāvā – ja vien lācis nav uzkāpis uz auss.
Šķiet – kas gan labs var būt vecajos sintezatoros? Funkcionalitāte ir ļoti zema, skaņas kvalitāte arī ne īpaši laba, bet par drošu un uzticamu lietošanu labāk pat nerunāt. Tomēr pastāv noteikta cilvēku kategorija, kas joprojām izjūt nostalģiju pēc veciem instrumentiem.
Godīgi sakot, mums viņus ir grūti saprast, tāpat kā tos, kuri klausās mūziku, kas tika spēlēta uz šiem sintezatoriem. Taču nostalģija ir tāda lieta, kas ar racionālu domāšanu gandrīz nav savienojama…
Ar kādām grūtībām es saskāros, saņemot šādu aparātu remontā? Galvenā problēma bija tā, ka šis aparāts jau sākotnēji bija izgatavots no ļoti zemas kvalitātes detaļām. Elektroniskie elementi, uzgriežņi un skrūves bija vidējas kvalitātes. Protams, visi kondensatori uzreiz bija jānomaina. Arī rezistori, kas jau sākotnēji bija lēti un briesmīgi, bija jāmaina. Tos izjaucot, izmazgā netīrumus un veco smērvielu, pēc tam visu saliek atpakaļ un uzstāda vietā. Stundām ilgi meklējot sliktos lodējumus uz detaļu platēm, pārrautos vadus, iespēju robežās tika veikta mikroshēmu nomaiņa pret mūsdienu analogiem.
Atsevišķs stāsts ir par dokumentācijas meklēšanu, shēmas atrast bija ļoti grūti. Par daudziem sintezatoriem informācija aprobežojas tikai ar fotogrāfijām dažādos pirkšanas/pārdošanas portālos. Taču tieši tajā arī slēpjas azarts un vēlme sasniegt mērķi.”
Laipni gaidīti mūsu bibliotēkā, lai apskatītu sintezatoru kolekciju. 3. februārī bibliotēkā būs iespēja sastapt arī pašu kolekcijas īpašnieku. Plkst. 11.00 notiks izstādes atklāšana, kurā M. Stecjuks pastāstīs par savas privātkolekcijas tapšanas vēsturi, bet mūziķu grupa “Nostalgie Classic” aicinās ieklausīties šo instrumentu skanējumā.
