Dzejnieks, prozaiķis, kritiķis, publicists Andris Vējāns (īstajā vārdā Donats Kalnačs) ir dzimis 1927. gada 20. aprīlī Ludzas apriņķa Nirzas pagasta Vārslavā. Mācības uzsācis Dubuļu pamatskolā, tālāk izglītojies Ludzas ģimnāzijā, beidzis skolotāju sagatavošanas kursus Ludzā, studējis Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā.

     Strādājis par matemātikas un vēstures skolotāju Nirzas nepilnajā vidusskolā. Ilgus gadus bijis žurnāla “Karogs” dzejas nodaļas vadītājs, 1967. gadā iecelts par šī izdevuma galveno redaktoru. Pateicoties A. Vējāna atbalstam, žurnāla slejās parādījās jaunu un vēl nepazīstamu Latgales literātu darbi. 1953. gadā dzejnieku uzņem Rakstnieku savienībā. 1965. gadā viņam tiek piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums, no 1977. gada viņš ir arī  Ludzas pilsētas Goda pilsonis, 1997. gadā apbalvots ar Saeimas Goda medaļu.

     A. Vējāna literārā darbība ir bijusi ļoti ražena, ir izdotas gan dzejas grāmatas, gan publicistikas krājumi. Viņš ir rakstījis arī scenārijus dokumentālajām filmām, daudz atdzejojis no krievu un baltkrievu valodas. Cauri visai A. Vējāna daiļradei vijas dzimtās Latgales tēma, bet sākot ar 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem dzejnieks pastiprināti pievēršas dzimtās puses vēstures un cilvēku likteņgaitām. 1989. gadā atsevišķā grāmatā iznāk apcere “Francim Trasunam 125”, 1992. gadā – tēlojumu un eseju krājums “Latgolas mozaika”, 1996. gadā – plašs izdevums par Latgales literatūras un preses attīstības gaitu “Latgales rakstu gaisma”.

     1997. gadā iznākušajā dzejas krājumā “Rāznas krūze” apkopoti latgaliešu valodā sarakstītie dzejoļi.

     Dzejnieks miris 2005. gada 8. decembrī.

     Līdz šī gada 27. aprīlim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā var iepazīties ar A. Vējāna jubilejai veltītu  tematisko izstādi “Myus tikai mīlesteiba glōbs”.